Ok, es zinu - baigais klusums iestājies.. un nav sanācis jau vairāk nekā mēnesi ko ierakstīt. Bet iemesls ir gana triviāls - līdzās nerimstošajai darbu dunai, kopš esmu tikusi pie sava velo - ķirsīša - datoru praktiski līdzi nevadāju un vakaros izvēlos sēdēt uz palodzes, klausīties, kā pa bruģi aizripo pa kādai mašīnai un sajust attālu ceriņu smaržu.

un te ir vaininieks, the one, the only.. ĶIRSĪTIS
Lai arī ar riteni ir jau braukāts daudz un dikti pa Rīgu, ķirsīša ienākšana manā dzīvē ir ienesusi tādas kā jaunas vēsmas. Ir pilnīgi cits ritms un ātrums, kādā tiek apgūta pilsēta. Ritenim ir tas perfektais slīdējums - pietiekami ātrs, lai veiksmīgi pārvietotos, un pietiekami lēns, lai paspētu izbaudīt apkārtni.
Pirms pirkšanas ilgi lauzīju galvu - sporta vai pilsētas ritenis.. tagad priecājos, ka acīs iekrita tāds pus-retro pilsētnieks - var mierīgi braukt “špiļkās”, svārciņos, lepni paceltu galvu un taisnu muguru.
Protams, braukšanai ar velo pa Rīgu ir ne viena vien ēnas puse - sākot jau ar augstajām apmalēm bez nobrauktuvēm, gājējiem un auto braucējiem, kas ar tevi īsti nerēķinās, un beidzot ar diezgan baismīgo riteņu zādzību statistiku, kas liek trīsreiz padomāt, pirms ritenis tiek kur ārā pieslēgts. Tomēr esmu neglābjama optimiste un uzskatu, ka (īpaši labos laikapstākļos) ritenis ir ideāls braucamrīks tādai pilsētai kā Rīga, kas tomēr ir salīdzinoši maziņa un sasniedzama. Un šogad tiešām ir jūtama “velorūcija” gaisā - ar katru dienu pilsētas ielās parādās arvien vairāk riteņu. Piedevām sāk dominēt tieši ērtie pilsētas riteņi, nevis sportiskie kalnu velosipēdi, kas vairāk piemēroti izbraucienam pa meža takām. Jo vairāk velo būs pilsētā, jo draudzīgāka tā kļūs riteņotājiem!
Tad jau uz tikšanos ielās!





