Ok, es zinu - baigais klusums iestājies.. un nav sanācis jau vairāk nekā mēnesi ko ierakstīt. Bet iemesls ir gana triviāls - līdzās nerimstošajai darbu dunai, kopš esmu tikusi pie sava velo - ķirsīša - datoru praktiski līdzi nevadāju un vakaros izvēlos sēdēt uz palodzes, klausīties, kā pa bruģi aizripo pa kādai mašīnai un sajust attālu ceriņu smaržu.
un te ir vaininieks, the one, the only.. ĶIRSĪTIS
Lai arī ar riteni ir jau braukāts daudz un dikti pa Rīgu, ķirsīša ienākšana manā dzīvē ir ienesusi tādas kā jaunas vēsmas. Ir pilnīgi cits ritms un ātrums, kādā tiek apgūta pilsēta. Ritenim ir tas perfektais slīdējums - pietiekami ātrs, lai veiksmīgi pārvietotos, un pietiekami lēns, lai paspētu izbaudīt apkārtni.
Pirms pirkšanas ilgi lauzīju galvu - sporta vai pilsētas ritenis.. tagad priecājos, ka acīs iekrita tāds pus-retro pilsētnieks - var mierīgi braukt “špiļkās”, svārciņos, lepni paceltu galvu un taisnu muguru.
Protams, braukšanai ar velo pa Rīgu ir ne viena vien ēnas puse - sākot jau ar augstajām apmalēm bez nobrauktuvēm, gājējiem un auto braucējiem, kas ar tevi īsti nerēķinās, un beidzot ar diezgan baismīgo riteņu zādzību statistiku, kas liek trīsreiz padomāt, pirms ritenis tiek kur ārā pieslēgts. Tomēr esmu neglābjama optimiste un uzskatu, ka (īpaši labos laikapstākļos) ritenis ir ideāls braucamrīks tādai pilsētai kā Rīga, kas tomēr ir salīdzinoši maziņa un sasniedzama. Un šogad tiešām ir jūtama “velorūcija” gaisā - ar katru dienu pilsētas ielās parādās arvien vairāk riteņu. Piedevām sāk dominēt tieši ērtie pilsētas riteņi, nevis sportiskie kalnu velosipēdi, kas vairāk piemēroti izbraucienam pa meža takām. Jo vairāk velo būs pilsētā, jo draudzīgāka tā kļūs riteņotājiem!
Iegriežoties siltākam laikam un saulei - sirdī iezadzies ceļotāja nemiers - kājas niez, nevar mājās nosēdēt un kaut kur ļoti gribās.. Tā nu izmantoju nedaudz pagarināto Lieldienu nedēļas nogali, lai aizdotos uz kaimiņvalsts studentu meku - Tartu. Diemžēl vilcienu satiksmi igauņi ar letiņiem nav sarunājuši (vilcieni kursē, bet nav sasinhronizēti saraksti), un 4h attālo braucienu veicu ar autobusu - ir ok.
***
First butterflies and spring in Tartu
With the warm weather and sun, my heart has become impatient - all thoughts lead to traveling. No way I could sit at home, and therefore, taking advantage of extended weekend - went to our neighbours - Tartu in Estonia. Unfortunately the train line is not really functioning right (even though there are trains, the timelines are not synchronized), so I used a bus for my 4 hour journey - is OK option.
Tartu sagaidīja tādās ļoti pavasarīgās noskaņās. Emajogi upe parūpējusies par nelielu pārsteigumu, izejot no krastiem. Par pārsteigumu gan laikam to grūti nosaukt, jo arī Tartu vēl pirms kādas nedēļas esot bijušas milzu sniega kupenas. Mani igauņu draugi gan par plūdiem priecājās un teica, ka izskatās forši sirreāli un jūtams upes straumes stiprums.
Tartu welcomed me with spring in the air. For example Emajogi river had left its banks. No surprise I guess, taking into account that also Tartu was covered in huge piles of snow just a week or so ago. My Estonian friends however said that they quite like the view - it’s surreal and you really can feel the strength of the current.
Ir tāds ticējums - kādu pirmo taureni pavasarī ieraudzīsi, tāda vasara. Ja dzeltenu - saulaina, ja baltu - lietaina, bet, ja raibu - tad RAIBA, protams! Jau kopš agras bērnības uzskatīju, ka visforšāk tak ir piedzīvojumi, tātad raibie taureņi. Parasti gan sastapos ar dzeltenajiem un mēģināju pat sevi apmānīt, ka tie neskaitās. Bet raibie tik viegli rokās nedevās.
Bet nez kas notiek, ja ierauga uzreiz 3 raibus taureņus, no kuriem divi kaut ko dara kopā? (jā, jā - uzmanīgi ieskatāmies bildē).. Lai nu kā, bet izskatās, ka vasara būs raibu raibā, jo uz tās pašas ielas kopumā redzēju veselus 6 krāsainus taureņus.
There’s a saying - your summer’s gonna be like the first butterfly you see in the spring. If yellow - sunny, if white - rainy, but if colourful - full of adventures and yes, colourfull. Already from childhood I considered colourful ones to be the best option, but somehow usually met the yellow ones first. Even tried to fool myself sometimes that they don’t count, but nevertheless didn’t pop into colourful ones.
But - I wonder what kind of summer you get, if you see 3 colourful butterflies at the same time, besides 2 of them doing sth together (yeah check carefully the picture)? Well I guess my summer’s gonna be crazy, coz on the same street I managed to spot alltogether 6 colourful butterflies.
Un protams, pavasaris jau nāk ar mīlestību un jautrību - studentu skūpsti. Īsti un skulptūrā. Centrālā tikšanās vieta pilsētā. Un interesantā kārtā - statuja izveidota salīdzinoši nesen - 90tajos gados, ar gana vienkāršu pamatojumu - mums te to skūpstošos studentu ir atliku likām.
And of course - spring comes with love and fun - the kissing students. Real ones and in sculpture. The central meeting place in the town. And funny enough the sculpture is quite new - from 90s, and the reason for putting it up - simple - coz we have a lot of these kissing students here.
Man paveicās daļu sava ceļojuma pavadīt kopā ar igaunieti Irinu, kas paralēli darbam zinātnes centrā vada arī ekskursijas pa Tartu. Izrādās, ka ar humora izjūtu viņiem tiešām viss ir ok. Kā viens no piemēriem ir dažādās pilsētas skulptūras - sākot jau ar studentiem, kas skūpstās, bet beidzot ar, piemēram, cūkas pieminekli - no vienas puses jauks dzīvnieciņš, no otras puses - sanumurēti gaļas gabali ar skaidrojumu, kur tad ir karbonāde, kur fileja un kur kraukšķīgas austiņas. Šī statuja rotājas vietējā tirgus priekšā un uzcelta par godu tirgus 90gadei, ja pareizi atceros.
I was very lucky to spend some part of my travel together with Estonian lady Irina, who parallel to work at science center sometimes gives guided tours around Tartu. It seems that Tartu citizens really have no problems with sense of humor. For example, that can be seen from many humorous statues - starting with kissing students and ending with let’s say pig. From one side it’s a nice animal, from other one - numbered pieces of pork to be eaten. The statue can be found in front of central market and is erected to celebrate the 90th anniversary of the market, if I remember correctly.
Ir arī citas apskates vērtas skulptūras, piemēram, “tēvs un dēls” un “Divi Vaildi”. Un vēl - rajoniņš, kur sastapu savus taureņus, arī ir ko vērts - sauc to par zup-rajonu un gandrīz katra iela ir nosaukta kādā zupas sastāvdaļas vārdā. Kartuli jeb kartupeļus atkodēju, pārējais gan prasījās pēc laba tulka..
There are also other sculptures worth finding - such as father and son and 2 Wildes. Also “supilinna” or the soup-district is worth a visit - almost every street is called by the name of some soup ingredient. With my non-existent Estonian I could distinguish the potato street, but for others - a local translator would be much of help.
Bet to, ka šī pilsēta pieder studentiem - tiešām varēja just uz katra stūra. Irina un citi Tartu satiktie cilvēki mācēja stāstīt par visādām dullībām. Piemēram - katram sevi cienošam studentam esot jāmēģina šķērsot attēlā redzamais tilts pa tā augšējo arku. Teikšu godīgi - man pat arī kārojās - tas tilts tāds. Bet lielāks izaicinājums viņiem būtu šķērsot nākamo arkveida tiltu, kas paceļas stipri augstāk. Protams, arī fakts, ka šādi pārgājieni nav atļauti un var sanākt saskarsme ar vietējiem policistiem, tikai piešauj asumu izaicinājumam.
But the fact that city is ruled by students can be felt almost on every corner. Irina and other people met in Tartu were telling different stories about the crazy stuff students do. For example - for every student who has some self-esteem going over the arch of the bridge in the photo is a question of honour. Ok, I must addmit - even I was tempted to cross the bridge on the arch, it is just made so invitingly. But it would be a lot bigger challenge, if students decided to cross the next bridge, whose arch stretches a lot higher. However, fact that crossing the bridge that way is not allowed and local police might come into picture, of course adds some spice to the challenge.
Bet papildus gaisīgām pavasara domām un studentu dullībām, man izdevās paviesoties arī vairākās mīlīgās kafejnīcās, kas ir perfektas laiskām sarunām. Ok, labi - mans kolēģis Arnis uzskata, ka ceļojums ir bijis bezjēdzīgs, jo neesmu apmeklējusi krutāko pilsētas krogu, kas esot kaut kādā teju alā uztaisīts, bet man gribētos domāt, ka mans gardēža cienīgais ceļojums kūku pasaulē arī ir bijis ko vērts.
But apart from students and light thoughts, I also managed to visit some cool cafes and generally nice places to sit down and have a lazy chat. Ok, my colleague Arnis thinks I’ve been useless not finding the best bar in town that is made almost in a cave, but I would like to think that my journeys through delicious cakes has been worth something too.
Viena maza, bet jauka vieta bija Tatjanas ieteiktā grāmatu kafejnīca. Lai arī tā atradās lielveikala telpās un skats pa platajiem logiem bija visai viduvējs, mani patiesi iepriecināja stilīgais galdiņu dizains - zem stikla loga novietotas pavārgrāmatas. Arī tēja bija laba.
One small, but nice place, suggested by Tatjana, was a local book cafe. Even though that it was situated in a shopping mall and had quite average view outside of the window (busy street and other shopping malls), it left me a very good impression. Especially the creative way of designing tables - with sort of windows and books under them. Tea was good too.
Cita, pavisam savādāka vieta ar lielu tradīciju bagāžu bija kafejnīca Werner. Kā varēja noprast, dažām sirmām kundzītēm tā simbolizē viņu trakos studiju laikus. Laikam ne velti katru reizi, kad gāju garām šai vietai, varēja manīt kādu simpātisku kundzīšu bariņu, kas malkoja tēju un sarunājās. Nosolījos arī pati tur iemēģināt kādu kūku un tā nu sanāca, ka ar šīs vietas apmeklējumu no Tartu arī atvadījos.
Another place totally different and full of traditions was cafe Werner. It has been there for years and for some cute old ladies signifies the long gone years of crazy student living. Every time I passed the place, I saw some ladies with hats sitting and chatting over a tea and a cake. Made a promise to try it myself too and that was the last stop of my 2 day trip.
Nevar jau vienmēr tik tapināt mazus, mīlīgus, pūkainus zvēriņus - pa ilgiem laikiem pieķeroties pie filc-adatas, tapa lūk šādi “zaičiki”, kuriem ar Vinsa gādību tika dots nosaukums Ķēprauši.
Pārsteidzošā kārtā šie dīvainie radījumi ar šausmu filmu cienīgām grimasēm izpelnījās vispārēju apkārtējo sajūsmu gan no stiprā, gan daiļā dzimuma.
Izskatās, ka vīriešu filczvēru līnija ir aizsākta!
Ja pamanāt kādu no Ķēpraušiem izgājušu tautās, sabučojiet uz puncīša - viņiem tas patiks!
***
Well - you can’t always create sweet, fluffy and cute animals, can you?! No, and apparently that can be seen from my latest needle felted creations that have received untranslatable name Ķēprauši by Mr Vins.
Strangely enough these strange bunnies have received admiration from everyone that has seen them. It seems that a new line of felted animal brooches for males has been started.
If you ever come across of any of these animals - kiss them on belly, they love it!
Šis savdabīgais, dzīvespriecīgais un visādi citādi kolorītais radījums tapa kādā laiskā svētdienā, apvienojoties 4 cilvēku domām un darbiem.
Viss sākās (kā parasti) gaužām vienkārši - draudzene Signija ar lielu entuziasmu uzcakināja galvu. No sākuma tā vairāk izskatījās pēc saturna, bet tad parādījās acis un mute un viss tapa skaidrs - čeburaška ir atgriezies. Ņemot vērā, ka tas bija Signijas pirmais piegājiens filcēšanai, es teiktu - vareni!
Tikmēr es, gluži nesaistīti ar notiekošo viņas galvā un rokās, tapināju pelēki brūnas krāsas ķermenīti un rociņas, lai taptu kārtējais zvērulis.
Atlika uz mirkli novērsties, kad pamanu, ka draudzene Iveta (kas arī k-ruksīša saimniece) ir paķērusi čeburaškas galvu un manis uzradīto ķermenīti un saka - perfekti, der!
Sapratusi, ka man savu lāci uzradīt nebūs lemts, samierinos un labprātīgi izgatavoju arī čeburaškas kājas un balto punci. Ivetiņa tikmēr piedabū galvu pie ķermeņa un uzrada arī oranžas zeķītes.
Draudzene Zane, kas otrā galda galā rosās ap smukajiem, filcētajiem sarkankrūtīšiem, redzot vispārējo rosību, piesakās čeburašku iepriecināt ar speciāli viņam radītu velosipēdu. Taisnības labad jāsaka, ka šim ļoooti sarežģītajam procesam pieslēdzas arī brālis Dāvis, kam tiek nokomandēts internetā atrast velosipēda bildi, lai filcētais variants sanāk iespējami autentisks.
Esmu sev devusi solījumu par darbu tā pa tiešo nerakstīt, bet šoreiz likās ka varētu gan…
Tad nu tā dārgie - izskatās, ka neesmu vienīgā, kam prāts nesas uz sniega dullībām - kamēr ķimerējos ar sniega nešanu vannā un sniega vīrieša izgatavošanu, LMA studenti, no kuriem daļu jau paspēju iepazīt Design Lab seminārā, teju diennakti strādājuši pie tā, lai izgatavotu sniega busu.
Šeit var aplūkot gan bildes no tapšanas, gan arī to, kāds tad zaļš brīnums pašlaik ir apskatāms Esplanādē pie Raiņa kājām un būs tur vēl kādu laiciņu, ja pavasara saules zobs nebūs pārāk ass.
Bet ja manas izklaides bija tīrs fun, tad šis buss ir tapis par godu tam, ka pēc kāda mēneša būs iespēja pa tuvējām ārzemēm ceļot ar tādu kā Ryanair autobusa versiju - Simple Express. Piemēram, ja ceļā uz Lietuvu nav nepieciešamība ērti izsēsties Lux Express busā, kur ir pieejams pat wifi un kafija, tad varēs izvēlēties lēto variantu.
Par cenām man pieejamais info ir šāds:
Pirmos divus mēnešus pasažieriem no Latvijas tiks nodrošinātas iepazīšanās cenas – par 6 EUR no Rīgas varēs doties uz Kauņu, savukārt par 14 EUR – uz Varšavu. Sākot ar 15. jūniju, biļete uz Kauņu maksās 8 EUR, izņemot piektdienas un svētdienas, kad to varēs iegādāties par 11 EUR. Savukārt biļete uz Varšavu pēc iepazīšanās cenu beigām maksās 23 EUR, izņemot piektdienas un svētdienas, kad to varēs iegādāties par 28 EUR.
Ņemot vērā, ka Varšava ir patiesi iekarojusi manu sirdi, ko var spries arī pēc rudenī rakstītā, patiešām priecājos, ka uz turieni varēs tikt pa lēto, jo diemžēl dārgie busi un lidmašīnas šo galamērķi līdz šim pilnībā izsvītroja no maniem ceļojumu plāniem.
Un vēl ceru, ka Kauņai un Varšavai pavisam drīz pievienosies gan Tallina un Tartu, gan Viļņa un varbūt vēl kāda tuvāka un tālāka pilsēta.
Tā lūk!
Mirror mirror in my hand, pretend it’s my birthday and send me a man
izskatās, ka Elīnas no NY sūtītā kartiņa ir maģiska, jo tieši šovakar VIŅŠ parādījās mūsu vannā - ar sarkanu rozi rokā.
ok, kāds teiks, ka baigi jau nu pēc meža veča izskatās, bet nobody’s perfect!
viss gan sākās vienkārši - tā kā avārijas dēļ nebija ūdens, izlēmām uznest pa spainītim ko izkausēt. bet kāpēc gan nenoskaidrot, cik tieši spaiņi sniega ir nepieciešami lai aizpildītu vannu? viņš un apkārt esošais “ūdens” ir tapis no 8 kāpieniem augšā un lejā pa trepēm, katrā reizē nesot 2 spaiņus sniega.. garāmgājēji uz mums lūkojās kā uz nedaudz dīvainiem, suņi samulsa, bet mēs tikai darbojāmies.
practice makes perfect - sniega ievākšanas tehnika, trepjtelpas durvju ieklemmēšana un citas prasmes progresēja ar katru kāpienu.
un vispār - ja katrs rīgas iedzīvotājs vannā sanestu tā sniegu, nebūtu bijis jācīnās ar sniega vešanu ārā no pilsētas. varbūt noplīsis ūdens vads nemaz nav tā lielākā bēda.
tagad būtu interesanti uzzināt, kas darīsies mūsu vannā rīt!
stay tuned!
Ok - un tagad visi draudzīgi pasmejamies - tikko parādījās ūdens. tieši kādas 10 min pēc sniega vīrieša uztapšanas!
***
OMG - man in the bath tub!
today Riga was a bit paralyzed due to some broken water pipes. almost all city lost water supplies. and strangely enough to some little brains this helps coming up with a crazy idea - why not check how many buckets of snow are needed to fill the bath. the idea got a spin-off and a special creature was created - taking bath and enjoying winter.
it seems that Elina’s card is magical:
Mirror mirror in my hand, pretend it’s my birthday and send me a man
Kā nu sanācis, kā ne - pa ilgiem laikiem ko esmu iepostojusi nevis savā, bet citā blogā - DesignBlog.lv. Šoreiz nedaudz par to, kur pavadīju šīs nedēļas pirmdienu un otrdienu, gan strādājot, gan arī gūstot daudz iedvesmas, prieka un jaunas informācijas.
Electrolux Latvija un LMA 22. un 23. februārī rīkoja radošo darbnīcu “Dizaina fikcijas 2010″. Bieži tā negadās, ka darbu tiešām var apvienot ar patīkamo, bet pēdējās divas dienas, kopā ar Mākslas akadēmijas studentiem rosoties pa radošo darbnīcu, tā ir sanācis.
Divu dienu garumā LMA funkcionālā dizaina katedra bija pārvērtusies par īstu skudru pūzni, kur pa gaisu gāja šķēres, līme, fotogrāfijas, krāsaini žurnāli un, pats galvenais, idejas. Nīderlandiešu jauno dizaineru Frukjes Slēsvikas un Jonasa Pieta vadībā 2., 3. un 5. kursa studenti radīja fiktīvas mājsaimniecības un projicēja to vajadzības 2050. gadā.
Kosmiskā lāča lieliskā saimniece Ieva ir noķērusi lāča piedzīvojumus un pārdzīvojumus tekstā, un apkopojusi arī mums par prieku (turpmāk teksts un foto viņas izpildījumā ar nelielu manu palīdzību angliskojumos)
Cosmic bear’s adventures and thoughts have been caught and written down by his fantastic owner - also for our joy (further texts and photos by Ieva with a little help by me on English)
***
Nu lūk, te nu tapa lielisks stāsts par Bratislavas Cosmo lāča 6.februāra sestdienu!
No rīta pamodies Cosmo lācis izstaipījās, kā jau pieklājas saklāja gultu un nomazgājās! Tad palūkojās pa logu un izlēma, ka tik superīgā laikā kā +4 C būtu grēks sēdēt mājās un visu dienu sūkāt savu sārto filca ķepu. Ir jādodas pastaigā! Bet kurp? Hmmm! Lācim bija zināms kur un kā doties uz Bratislavas centru, bet tā īsti Cosmo nebija neko redzējis! Viņš izvilka no atvilknes vairākus Bratislavas bukletus un sāka aplūkot! O! Re, tieši tas ko man vajag! Bratislavas vecpilsētas karte! Iešu skatīties!
Cosmo bear and Strawberries in the Little Big City Bratislava!
After getting up on Saturday, Cosmo bear decided that it would be a pity to stay inside in such a lovely day and that he should see the city. He found the map of the city and prepared for the road.
Bet no Cosmo jau nebūs tas, kas ies pilsētu skatīties viens! Vajag kompāniju! Cosmo iebuhņī sānos savai saimniecei Ievai, ņem šo azotē un aiziet uz vecpilsētu! Krustojumā skatās brauc trolejbuss ar spilgtu lielu uzrakstu Welcome! Little Big City Bratislava! Jā!!!!! Tas ir tas uz kurieni lācim vajag nokļūt! Tā nu viņi laimīgi kāpj iekšā trolejbusā, kas viņus aizdudina līdz centram!
But Cosmo bear always enjoys company and didn’t want to go alone - so he convinced his owner Ieva to join and went out. There came the trolley-bus with a sign “Welcome! Little Big City Bratislava!”! Yessss, that’s exactly what we need, thought the bear and they both jumped in and went to the center.
Nu, lūk, pirmais objekts - Primatial Palace. Ne nu lācis iekšā gāja, ne logos skatījās, bet gan pats fočējās, gan citus garām esošos „knipsēja”.
And here’s the first tourism object - Primatial Palace. But the bear was so excited on taking pictures of himself and passers by, that he didn’t even sneak in there.
Tik ļoti aizrāvās ar knipsēšanu, ka piekusa un piesēda pie blakus esošā soliņa, kur varēja atpūtināt un nedaudz izstaipīt kājas, jo kādu laiciņu bija gājis. Un nebija jau nekāda joka lieta pa Bratislavas kalnainām līkloču ielām pastaigāt. Tiem kas nezina, Bratislavas pilsēta lielākoties ir kalnaina, un dienas lielākā daļa jāpavada staigājot teju 30-45 grādu leņķī, kas, protams, „sit” uz kājām. Protams, arī Cosmo lāči nav nekāds izņēmums!
After some tiring walking up and down the hill and taking tonns of pictures, Cosmo bear decided to sit down and rest his red feet a bit. For those who don’t know, Bratislava is really hilly and for most of time you have to walk in 30-45 degrees, and that for sure can make your feet ache, even for Cosmo bears.
/jā, lācis ir maziņš un trausls! iezūmojiet bildi, lai redzētu labāk../
Kamēr lācis tā šūpoja kājas uz soliņa, pie viņa “draudzēties” atnāca liels, ruds slovāku balodis, kas tūlīt pat izgriezis krūti lācim uzprasīja maizi. Lācis piesarka un sakautrējās, jo ir no kautrīgajiem un šādi bez „lūdzu-paldies” sarunu neuzsāk. Pie tam maizes viņam nebija. Kā lai laipni atsaka balodim?
While resting on the bench, bear got a bit scared from approaching large pigeon. “Give me some bread!” said the pigeon. But bear was a bit timid and didn’t start conversations without “excuse me, please etc”. Besides he didn’t have the bread. What should I do? thought the bear.
Nu tad nolaidis acis lācis pagriezās un devās šauras ieliņas virzienā, kur virs veco māju jumtiem varēja saredzēt skaistu baznīcas torni. Pa ceļam satika jauniešu bariņu, kas lāci aicināja ziedot bērniem invalīdiem, ko lācis, protams, darīja, līdz ar to paveikdams labu darbu. Lāča dvēsele kļuva vēl jo gaišāka, un smaids mazajā sārtajā ģīmītī kļuva vēl platāks.
And then he just turned and walked away to a narrow street where far in a distance he could se a nice church tower. On the way a group of youngsters asked the bear to donate for disabled children, and, of course, bear was ready to help, having a bit of good karma and large smile on his red face.
Lācis pa šo laiciņu esot Slovākijā jau bija iemācījies vairākus vārdiņus slovaku valodā. Piemēram, viņam likās dīvaini, ka cilvēki, neskatoties uz prieku lāci ieraugot un visādi citādi jūtamu patiku, lāci sauca par „štrašniju”, pat viena meitenīte nosauca viņu par „užasnij”. Lāča saimniece Ieva viņam kādreiz bija mācījusi krievu valodu, un lācis saskuma, ka ļaudis no viņa baidās un domā ka viņš ir briesmīgs un nesmuks. Saimniece viņu nomierināja, jo slovāku valodā vārds „strašnij” nozīmē skaists, bet „užasnij” vēl jo skaistāks, lielisks un nenovērtējams.
While being in Slovakia, bear has acquired some new words in Slovakian. In the beginning he felt quite sad, when people approached him saying “strashnij” or even in some cases “uzhasnij” (in Russian meaning scary and terrible). But caring owner Ieva hurried to explain that in Slovakian, funny enough, these words meant totally the opposite - cute and lovable.
Tā nu lācis prātodams par slovāku valodas dīvainībām pēkšņi nokļuva centrālā vecpilsētas laukumā, ko vietējie mīļi saukā par Prešporačik. Lācis sapriecājās, jo laukuma centrā atrodas liela strūklaka, kurā noteikti var peldēties. Saimniece Ieva gan viņu pēdējā mirklī atturēja, un paskaidroja, ka ziemā strūklakā nav ūdens un tādejādi tur lecot iekšā var sasisties. Lācis aizgāja pārbaudīt un tiešām ūdens tur nebija. Ieva nosolījās, ka vasarā gan ūdens būšot un lācis varēs te plunčāties!
Keeping his mind busy with thoughts on language differences, Cosmo bear reached a square with fountain that is called “Prešporačik”. Bear got super excited about the possibility to swim in the fountain, but Ieva stopped him in the last minute, explaining that during winter there’s now water in the fountain. She promised that they would come back in summer and bear will have the joy to swim as much as he wants!
Tad nu apsēdās uz soliņa atpūtināt kājas! Skat, blakus bronzas onkulis lielā cepure atspiedies uz soliņa apmales! Saimniece zināja teikt, ka šis mazā auguma un lielās cepures īpašnieks ir Napoleons! Un ko Cosmo dara? Lācis negantnieks uzrāpjas uz paša Napoleona cepures un saka lai „knipsē” ātri, kamēr nav pamodies! Tā nu radās šī bilde!
They sat again to rest their feet - and, look, who’s there? A bronze man with a large hat. Bear’s owner explained to the bear that the man is Napoleon himself. Crazy Cosmo bear fast as a lightning climbed up in the hat and yelled - quick, make a pic, before he awakes! That is how this photo was created.
/saimniece Ieva smējās, ka citi Bratislavas tūristi esot ļoti pacietīgi gaidījuši rindā, kamēr lācis kārtīgi iepozēs pie Napoleona/
Tad lācis centās glābt vienu kanalizācijas akā iekritušu kungu, bet beigās izrādījās, ka arī šis kungs ir no bronzas!
Then bear tried to help a guy who seemed to be fallen into a well, but it turned out to be from bronze too.
Ieraudzījis fotogrāfu vienā no mazajām šķērsielām, lācis uzreiz izgrieza krūti, piekārtoja uz vēdera lielo tirkīza space pogu un gaidīja, ka būs lielais fotogrāfa zibsnis! Bet nekā, arī šoreiz lācim priekšā stāvēja bronzas kungs, kas vecpilsētā ielikts kā tūristu atrakcija!
Ha, paparazzi! thought the bear and stroke a pose waiting for the flashlight, but nope - this guy was from bronze too made for tourist joy not taking photos.
Tā nu klīstot pa vecpilsētas ieliņām, Cosmo nonāca pie krustcelēs. Krustcelēs pie liela torņa un kārtējā kalna. Lācim kājas nogurušas, prasās saimniecei pičpaunā, nu jau vēla pēcpusdiena un vēderi abiem ar kurkst, it kā būtu vardes apēduši.
After some more strolling through tiny streets, Cosmo bear came to crossroads. Being super tired, he asked if Ieva could carry him a bit. It was already late and they were starving.
Saimniece jau pierunāja lāci doties atpakaļ uz vecpilsētas otru galu uz maģisko Little Big City trolejbusu, kad lācis sastinga un iesaucās! „ Zemenes!” Saimniece nobrīnījās - kur gan lācim februārī varētu būt zemenes Bratislavas vecpilsētā? Lācis teciņiem aiztipina uz tilta pusi un ar savu mazo sārto ķepu rāda uz sienu. Kas tad nu? Tad tur arī tas bija! Visi tilta sāni nosēti ar bērnu grafitti! Un pašā centrā skaisti un garšīgi uzzīmētas sārtas zemenes!
Bear’s owner tried to convince him to go back to the trolley-bus, but then bear suddenly shouted “strawberries!” and ran off. Ieva was surprised - why on earth in the middle of winter bear would yell something about strawberries in the middle of Bratislava. Bear was running with his tiny feet to the bridge and pointing his palm in the direction to the wall full of paintings and grafitti’s made by children. And right in the middle there were juicy and red strawberries!
Nu pēc bilžu tapšanas dungodami pie sevis veco Eolikas dziesmu „Zemeņu lauks”, abi roku rokā devās uz trolejbusu mājās! Tāda bija jaukā sestdienas pastaiga Bratislavā! Turpinājums sekos!
After some more photos, bear and Ieva hands in hands were walking back and singing a song “Strawberrie fields” (not by Beatles, but by Latvian band Eolika). And this is how their fantastic Saturday in Bratislava went. To be continued!
Hmm, pēdējā laikā šķiet, ka subjektīvs, kas bija iecerēts kā ļoti filozofisks blogs, sāk pārvērsties par ceļojumu stāstu un filcēta zoo izrādīšanās vietu. Bet nu ko darīt, ja kaut kā rakstās tieši par to, nevis dziļākām vai ne tik dziļām tēmām par lietu būtību.
Šoreiz par Berlīni - tiesa, ceļojums bija jau vairāk nekā pusgadu atpakaļ un darba darīšanās (braucu uz konferenci par radošajām industrijām), bet kaut kas vēl atmiņā ir aizķēries un dažas bildes ar garāmejot sanākušas. Nodomāju, nu kāpēc nepadalīties?!
P.s. aizņemšos ideju no Elīnas un Agneses un angliskos tekstus rakstīšu uzreiz pēc bildēm.
***
Be Berlin
It seems that lately blog “subjektivs” that was intended as something quite philosophical is turning into travel notes and needle felted animal show-off. But, ok, I’m just a human, and what can I do, if those are the themes that come to my mind daily. This time - a short review of my trip to Berlin. Must admit, that it took place more than half a year ago, so just some flash-backs accompanied by photos. But why not?
Btw taking Elīnas and Agneses blogs as an example - ENG texts coming also after the photos - Enjoy!
***
Tā bija maija pēdējā diena - nedaudz apmācies, bet silts, un man bija jāpastrādā, kamēr citi kolēģi piedalījās konferencē. Savu ideālo darba vietu atradu ārā - laptops, kafijas tase un svaigs gaiss. Kaut biežāk varētu šādi nomainīt darba vietu, jo tas patiesi palīdz radošam domas lidojumam. Lai gan saule, kas spīd monitorā, var būt arī ļoti uzmanību novērsošs pasākums.
Last day of May, a bit of overcast, but warm, and a realization that I have to work a little bit, while other colleagues are enjoying a conference indoors. And why not take my laptop, a cup of white coffee and sit outside by the canal? I wish that kind of ideal working places could be found more often in daily work routine, coz that really makes your thoughts fly.
Skats teju no manas viesnīcas istabiņas loga - Aleksanderplatz un Berlīnes simbols - TV tornis. Labā ziņa ir tāda, ka brīžos, kad mēģināju nomaldīties, diez ko neizdevās, jo atlika vien palūkoties, kur ir tornis, un viesnīca jau bija klāt.
Savukārt, aiz torņa velkas lielie negaisa mākoņi. Un to sagaidīt man sanāca gana smieklīgi - nācu no pēdējās darba tikšanās - mugurā skaista zolīda kleitiņa, kājās augstpapēžu kurpes, rokās laptops. Pirms negaisa viss gaiss tāds spiedīgs un smags, kājām jau uzberztas tulznas.. Un te nu es biju - pašā Berlīnes vidū - vienā rokā laptops, otrā - nu ja, kurpes, un basām kājām gāju uz viesnīcu - kad tiku līdz laukumam, klāt bija arī lietus. Bet garāmgājēju pozitīvie smaidi tikai papleta arī manējo platāku, un lietus lāses likās siltas un vasarīgas.
And here is the view I could basically see from my hotel room - Aleksanderplatz with the TV tower - symbol of Berlin. Good news - it was almost impossible to get lost - look for the tower and just walk.
Behind the tower - thunderstorm.. and it was so funny - it was the last day of my work event, so I was still wearing quite formal dress, high heals, having my laptop with me. The thunderstorm was coming and the air just felt so heavy and damp, my feet aching from the shoes.. and there I was - in the middle of Berlin, having a laptop in one hand, and - oh, yes - my shoes in the other one, and bare-footed walking to the hotel. Smiles from the passers by and warm raindrops just added some spice to the situation that I absolutely enjoyed.
Nākamajā rītā - brīvais laiks, devos laiskā un nedaudz bezmērķīgā pastaigā pa mazām ieliņām, labi zinot, ka monumentālās ēkas un lielveikali mani īsti neinteresē. Pirmajam uzdūros sarkanam beņķim / puķu podam. Viss ģeniālais ir vienkāršs, nodomāja puķu mīle Zane un pie reizes ielūkojās arī telpā, kas bija aiz loga.
On the next day I had some free time and, knowing that shopping malls and tourism objects are not for me, devoted my time for lazy strolls through some small streets. And there it was - a bench and a flower pot 2-in-1. Ha, all genius things are simple, though flower-lover Zane and looked also inside.
Sev par lielu pārsteigumu netīšām biju atradusi telpu, kur var iepazīties ar Berlīnes pašreklāmas kampaņu “Sei Berlin” - pilna telpa ar cilvēku radītiem tekstiem, kas 2 vārdos ir Berlīne viņiem. Bildē redzamas arī varen radošas lampas, kas gatavotas no papīra tūtām, un kārtīgi iezūmojot arī tur var redzēt dažus saukļus no kampaņas.
Lucky enough, I had accidentally found the exhibition place for the advertising campaign “Sei Berlin” - a room full of statements by Berlin citizens in 2 words what the city is all about for them. In the photo above you can see that even the lighting system was quite creative - lamps made out of paper bags also having some of the campaign slogans on them.
Daļa no Berlīnes dažādības un krāsainības arī šajā mazas šķērsielas foto - no lielās ielas to šķīra tikai vārtrūme, bet pēc pāris soļiem - cita pasaule.
A part of Berlin’s diversity can be seen also in this picture of a small side streat - only few steps dividing it from the large street, but already a different world.
Pat drēbes māk runāt Berlīnē! Esmu atradusi jaunu top veikalu - COS, kur var ne tikai nopirkt kvalitatīvas drēbes ar interesantiem griezumiem, bet kur izmantots ļoti vienkāršs, bet radošs veids, kā komunicēt ar pircējiem (atvainojiet, profesionālais idiotisms). “Mēs nepiedalamies izpārdošanā, jo tikko ieradāmies” - jauks veids, kā pateikt, ka uz jaunās kolekcijas apģērbiem atlaides neattiecas.
Even clothes can speak in Berlin! I found a store COS that I quite liked not only because of the quality stylish clothing available, but also for their simple, but creative way of communcation with customers. “Sorry we’re not on sale, coz we just arrived” to my mind is really a nice way to put that new collection is not as cheap as the rest of stuff.
Šis veikals ar savu mirguļojošo fasādi manu uzmanību piesaistīja jau brauciena pirmajā dienā, ieraudzīts caur autobusa logu - liela bija mana laime, to nejauši atrodot arī dzīvajā. Sveiciens “Pērlei”!
And here’s another store that attracted my attention already on the first day when I saw it through a bus window - was really happy to find it again. It’s facade reminds a bit of “Perle” store / bar in Riga.
Daļa no mana darba brauciena bija arī radošā ekskursija pa Berlīni, kur tikām iekšā arī vienas dizaineres darbnīcā / salonā. Fotogrāfijā redzams viņas dizainētais gaismas ķermenis ar ļoti skaistu nosaukumu “Guardian of light” jeb gaismas sargātājs - lampa ieslēdzas, atverot tās stūrīti, bet izslēdzas - aizverot. Ja kādreiz nezināt, ko man uzdāvināt - lūdzu, šos jaukumus var arī par bargām naudiņām iepirkt.
Part of my work was also having creative city tours in Berlin, and we were lucky to see the working place of one designer. In the picture - light object designed by her and with a beautiful name “Guardian of light”. And it literally is so - the lamp switches on if you open the lampshade, and switches off once you close it with the corner. If ever in doubt what to give me as a present - these lamps are for sale.
Galu galā - šādi es uz kādu brīdi atvadījos no Berlīnes - glāze rīzlinga vīna un gardum garda risotto gaidās.
And last, but not least - this is how I said bye to Berlin (hopefully not for too long) - with a glass of Riesling wine and in beautiful surroundings waiting for my delicious risotto.
Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, kas Berlīne ir man - šī laikam būtu mana īsā atbilde:
And if I had to give an answer on what’s Berlin for me - this could be the answer:
Be creative
Be diverse
Be Berlin!
Kamēr top garš raksts par to, kā man pirms kāda laika gāja Berlīnē (to be published soon), mazs ieskats tajā, kā kosmiskajam lācim veicas viņa dzīvē slovāku zemē.
Kā kārtīgs latvju zemes patriots, neskatoties uz savu kosmisko iedabu, lācis ir palīdzējis saimniecei tikt pie īsti latviskām ēdamlietām biezpiena un šprotu izskatā, uz kurām kāri raugās pats, bet ir arī gatavs dalīties.
Tā kā visi psihodēliskie draudziņi lācim dzīvojas pa Latviju vai citām valstīm, gādīgā saimniece Ieva ir nolūkojusi viņam kādu vietējo - Bobriku! Lai gan stāsts esot bijis savādāks - lācis varen iejuties veikalā un pēc šprotu un biezpiena atrašanas, ir ķēries klāt saldumu plauktam. Gājis, gājis un te pēkšņi ieraudzījis - draudziņš, Bobriks.
Droši vien neliela vilšanās lācim gan sanāca, kad izrādījās, ka Bobriks ir.. nu jā - tikai cepums!
***
SOME NEWS IN THE LIFE OF SLOVAKIAN COSMIC BEAR
While a longer blog post on my Berlin travel is being made, some update on the life of psychedelic bear in Slovakia.
Even despite his cosmic nature, as a real patriot of Latvia bear has helped his owner Ieva find a perfect Latvian food - cottage cheese and some canned fish šprotes. In doing so bear has gotten so enthusiastic in the shop that started checking the sweets as well. And there.. yes, he found a friend - Bobrik - that could help coping with the psychedelic loneliness having all his needle felted friends in Latvia and other countries. Unfortunately his fate wasn’t too gentle and the newly acquired friend turned out to be.. well, just a cookie!
Pirmajā rakstā par filcētajiem zvēruļiem jau rakstīju, ka nekādi nebija sanācis tikt uz Tasty telpas workshopiem, kur var apgūt filca lāču pagatavošanu.
Tad nu padevīgi ziņoju, ka workshopu esmu apmeklējusi!
Tā laikā tapa, lūk, šāds čeburaška ar jāņogu acīm un mazu jauku nabiņu.
Tomēr pārliecinājos, ka uzsāktais ceļš psihodēlisko mērkaķu virzienā tomēr drīzāk ir manējais!
Līdzās jaunajām zināšanām par to, kā lāčiem taisīt kustīgas rokas kājas, kādā mirklī nogrimu pārdomās par to, kādi cilvēki un kāpēc apmeklē šādus pasākumus.
Pirmkārt, jau ar lieliem izņēmumiem runājam par dāmām. Esot gan uz workshop bijis arī puisis, kas sataisījis zvēru ar sarkanu krustu uz vēdera.
Otrkārt, šķiet, ka ļoti daudz ir vai nu jaunas mammas, vai kā es - kārtīgi ofisa darboņi, kam vienkārši vajag vietu, kur aiziet “pasocializēties” brīvajā laikā un radoši darbīgi pavadīt vakaru.
Treškārt, kā teica viena šodienas pasākuma apmeklētāja, “vienam pelēkajam mētelim vajadzēja brošu” - nu jā, ja vari par ~8 Ls iemācīties kaut ko darīt pats, kāpēc gandrīz tādu summu atstāt par gatavu darinājumu.
Bet man pašai šķiet, ka piederu pie vēl vienas citas kategorijas - tiem, kas pārāk ir pieraduši ikdienā radīt netaustāmas lietas (idejas, tekstus, sarunas), un kas meklē iespēju kaut ko beidzot beidzot radīt ar savām pie datora klaviatūras pieradušajām rociņām.
Ok, atzīšos - mani vadīja arī ziņkārība, ko Aija dara savādāk nekā es, taisot lāčus. Un tiem, kas vēlas apgūt lāču mākslu vai slapjo filcēšanu, viennozīmīgi varu ieteikt apmeklēt viņas vadītās nodarbības.
***
TASTY CHEBURASHKA
In my first post about felted animals, I already wrote that never managed to go to creative space Tasty workshops on needle felting. Today I did it and above you can see the result - a bear that more resembles a soviet time character Cheburashka with big red eyes and a cute bellybutton. However, the workshop made me sure that my direction of psychedelic space monkeys is more mine!
Anyways, being there, I started wondering - what kind of people are attending such workshops.
Firstly, we’re talking about women, although there has been a guy that also came to a needle felting event.
Secondly, it seems that most of them are either young mothers or office-animals like me that just want to get out and socialize a bit doing something with their hands.
Ok, thirdly, there could be a group of people that really just want to make a nice brooch, for example one lady today said - oh, I have this gray coat that needs some decoration.
And I myself would consider to be belonging to a group that is so used to create very intangible things, that this kind of event is a possibility to do something with our hands that are more adapted to keyboard than crafts.
Ok, ok - and I confess, it was also a bit of espionage - I wanted to see what Aija - the teacher - does differently. But if thinking of also acquiring needle felting skills - make sure you visit her workshop - was cool!
Ok, ja kādam sākotne bija matērija, tad šajā stāstā - ticiet vai nē, vilna un lāči.
Jau iepriekš rakstīju, kā mana filcēto zvēru mānija sākās, tad šeit lūk ir “pirmie kucēni”, kas gan netika noslīcināti, bet uzdāvināti divām “sprādzienbīstamām” jaunkundzītēm vecumā tā starp 2 un 3 gadiem.
Rūtas lācis bija pirmais, kas ieradās pasaulē - sagrāba rokās sarkanu kristālu un Ziemassvētkos prom bija. Runā, ka nedaudz paplucināts, bet tomēr dzīvs, viņš ir sastopams mājā ar daudz mīkstiem zvēriem, klučiem un vēl vairāk bērnu grāmatām.
Madaras lācis bija otrais un izskatās pēc tāda īsta lāču bēbja. Viņš ir arī viens no retajiem ar tādiem vīrišķīgākiem vaibstiem. Par šo lāci gan kopš Ziemassvētkiem nekas nav dzirdēts, bet gribētos domāt, ka viņš tomēr vēl sastāv no viena gabala un ik rītu dzird mazās Madaras dzidros smieklus.
***
BACK TO BEARS
Well people, if for some everything started with a matter or something like that, than this is a story where, believe it or not, everything started with wool and bears. As I already wrote my addiction to felting animals started with X-mas presents and in pictures you can see the first attempts I made - both of these bears have been given away to two “explosive” girls aged 2 to 3 years.
First one with red crystal is Ruta’s bear - he ran away on X-mas day and haven’t been around later, but it is said that you can meet him a bit fluffy but alive at a place with lots of toys and children’s books. Whereas, the green baby bear is given away to Madara and haven’t been seen since X-mas, although I do hope that it still holds in one piece and starts every morning hearing little Madara’s laughter.
Lāču popularitāte ir nedaudz izsitusi no ierindas manu uzsākto iepazīstināšanas ciklu ar citiem zvēriem - tad nu lūk, viņu vēl ir padaudz. Piemēram, šis mazais, ragainais brīnums - gotiņa.
Gotiņa patiesībā ir leģendāra, jo tieši ar viņu vai pareizāk viņas saimnieces Līgas milzīgu entuziasmu un atbalstu vispār sāka tapt ne-lāču zvēru sērija. Viss notika ļoti vienkārši - skatoties, kā top lāči, Līga jokodamās teica - uztaisi man gotiņu. Mana atbilde bija gana vienkārša - ja viņa var atrast pareizās krāsas vilnu, tad - no problem. Nākamajā dienā mani mājās jau sagaidīja 3 vilnas paciņas - baltā, melnā un rozā krāsā, un dažas pērlītes - atkāpšanās ceļa nebija. Gotiņas rozā puncis, smieklīgais purns un vispār mīlīgā būtība radīja jaunu lavīnas efektu un tapa - k-ruksīts, pantēra, zaķīts un daži citi vēl neiepazīstināti zvēri. No tā, savukārt, attīstījās vesela joku lavīna, jo atlika sarunā pieminēt kādu zvēru, un uz mani jau vērsās daži acu pāri ar norādi - o, šito ar varētu uzfilcēt.
Gotiņa pašlaik ir ļoti labā filc-zvēru sabiedrībā un gaida mājās saimnieci, kas uz kādu brīdi ir devusies projām no Latvijas.
***
Liga’s cow
I’ve gotten so carried away writing about bears that have missed out on updating info on other animals. For example - Liga’s cow.
This animal in fact is legendary, because it was the starting point for all non-bear animals I made. As usually, it began simply - looking at how I made some first bears, Liga asked if I could make a cow for her. My answer was - if you can get the right coloured wool - no problem. Next day coming home I found 3 batches of wool and some pearls on the table, which meant I had no u-turn and had to get started. Seeing the cute pink belly, funny nose and generally cool nature of the little cow, I started making all sorts of animals like piglet, panther, bunny and others. After that my friends and family even started making fun of me - whenever somebody mentioned an animal in conversation - somebody would tell me - oh, zane, you should felt it.
Liga’s cow is spending her days in a good company with some other animals and waiting for her owner to come back to Latvia soon.
Izskatās, ka filcētie zvēruļi un to publiskošana ir izraisījusi kaut kādu lavīnveidīgu reakciju, bet vislabākajā nozīmē. Gluži kā Mr Bīna lācītis vai Amēlijas rūķis - zvēruļi sāk dzīvot savu dzīvi tekstos, fotogrāfijās un šīs ziņas par lielu iepriecinājumu atceļo arī līdz manīm.
Savukārt, Bratislavas lāča saimniece arī sūta sveicienus, un tā kā viņai sava bloga (vēl) nav, tad bildes ar viņas atļauju lieku šeit:
Lācis Ievai azotē - omulīgs un laimīgs
Un šeit viņš pie vakara tēja krūzes - izskatās ļoti darbīgs un sparīgs, bet kā norādīja saimniece Ieva arī nedaudz sasarcis iespējams no pārāk ilgās gulēšanas (kā nekā ziemas miega laiks taču).
Varu pačukstēt, ka kosmisko zvēru sērijā ir tapis jauns radījums - vēl viens psihodēlisks mērkaķis, šoreiz dzelteni zilganās nokrāsās. Un intuīcija saka, ka arī šim zvērulim ir paredzēta vēl vienas valsts ieņemšana - kuras? tas lai pagaidām ir noslēpums! stay tuned
***
STILL ABOUT BEARS CONQUERING THE WORLD
Blogging about the felted animals has turned into an avalanche sort of reaction - my friends start sending info and photos on the lives of bears and other animals are leading. Just like Mr Beans teddy bear or Amelie’s dwarf - they can be seen in photos and in some interesting places.
Whereas, the bear from Bratislava and his owner are sending greets and some photos of their joint life.
In the first pic you can see the lucky owner Ieva and the bear - happy and cozy in her hands.
In the second pic the bear is sharing the evening tea - being all enthusiastic and very active, although Ieva notes that he’s also maybe a bit too red after a long winter’s sleep.
Btw I have heard rumors that a new cosmic animal has been born in a shape of monkey and having yellow fur and blue belly. Intuition says that he also has great plans about conquering one specific country. But I’ll leave it in secret for now - which one! Stay tuned..
Tikpat labi šo bloga ierakstu varētu saukt - kā es pa Briseli maldījos.
Atšķirībā no Varšavas, kur man bija lieliski vietējie pavadoņi, Briselē uzkavējos darba darīšanās un tik īsu laiku, ka negribējās traucēt nevienu tur mītošo paziņu. Nogurusi pēc garas darba dienas, devos galvas vēdināšanas pastaigā. Kopš tūrisma gida laikiem manī ir tāda nevaldāma vēlme, esot svešā pilsētā, vismaz uz brīdi ļauties klaiņojumiem un diezgan apzināti pamaldīties. Protams, tas notiek kaut kādā saprātīgā rādiusā un vēlams ne ļoti melnās nakts stundās, bet jebkurā gadījumā - šim kārdinājumam ļāvos arī šoreiz.
Sākās viss gana vienkārši - viesnīcā savācu kaut kādu apšaubāmas kvalitātes melnbaltu karti, paprasīju, lai ieķeksē, kur ir viesnīca un kur aptuveni centrs ar gotisko vecpilsētu.. un devos! Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Briselē jau vienreiz biju bijusi, tā ka šur tur pārņēma de ja vue sajūta, bet par lielu pilsētas pazinēju ar nevarētu sevi uzskatīt.
Pirmās mani sagaidīja lūk šādas kolorītas kastes - puķu podi.
Biju nonākusi pie kaut kādas ļoti monumentālas ēkas, kas bija teju visa kvartāla garumā un izskatījās pēc kādas finanšu iestādes. Iela tukša un vientuļa. Bet mazu gabaliņu tālāk - pirmais objekts no pagātnes - katedrāle.
Un kur bijuši kur ne, tieši man pienākot klāt, tās torņos sāk skanēt zvani. Savai muzikālajai dzirdei gan pārāk neuzticos, bet izklausījās pēc improvizētas ES himnas.
Sirdī ielīst prieks un līksme - te esmu bijusi un šo rajonu pazīstu, tātad tuvumā ir jābūt skaistajam, gotiskajam centrālajam laukumam, kuru iepriekšējā reizē paveicās redzēt laikā, kad tur ir milzu ziedu paklājs.
Šoreiz gan bruģis mirdz vakara gaismās un nedaudz mitrais, ne pārāk mīlīgais laiks liek cilvēkiem tuntuļoties un lūkoties pēc kādas cozy kafejnīcas vai krodziņa. Tikai daži melnīgsnēji jaunieši bļaustās un pašā laukuma vidū bučojas tūristu pārītis..
Apmetu nelielu riksi ap skaistajām galerijām jeb slēgtajām ieliņām ar kārdinošiem šokolādes veikaliņiem, kas diemžēl jau ap šo diennakts laiku ir ciet, un tad ienirstu dažās siltajās un krāsu un dzīvības pielietajās ēdam-ielās. Krodziņš pie krodziņa, viens iekšā rāvējs blakus otram - sauc bella bella un aicina iekšā, uz tāda kā galda gozējas jūras veltes, bet vispārsteidzošākais ir tas, ka daži cilvēki pat ziemā sēž ārā, jo pie ēstuvēm ierīkoti tādi kā nfra-sarkanie sildītāji.
Manas domas gan atgriežas pie centrālā laukuma, turp netīšām aiznes arī kājas un ļaujos īstam tūrista priekam - paēst vakariņas centrālā laukuma krodziņā. Neesmu vienīgā - pie blakus galdiņa ir slāvu tautības kompaška, kas aktīvi garšo dažādos beļģu aliņus no apaļīgām zemām glāzēm, gabaliņu nostāk divas dāmas aktīvi sarunājas spāņu valodā, bet kaut kur dziļāk telpā dzirdama arī angļu valoda. Tā kā svešās sarunās klausīties nav pieklājīgi, godam tiesāju savas vakariņas, paralēli palasot grāmatu “Best of Belgium” un priecājoties par viņu veikumu modes un zinātnes jomās.
Un tad nāk “viņš” - nē, ne sapņu vīrietis, bet gan lielisks deserts kā kronis lieliskam vakaram - plānās pankūkas, pūdercukurs, putukrējums, saldējums un tam visam pa vidu (burtiski) - svaigas zemenes! Klāt vēl mazs espresso, ko esmu iemācījusies dzert, pateicoties saviem Milānas draugiem, un aidā!
Pie vakariņām iedzertais vīns un negulētā nakts liek sevi manīt - miegs zem siltas sedziņas liekas vienkārši lieliska doma. Bet kas tev deva - šoreiz ar diezgan stingru apņēmību doties viesnīcas virzienā, aizmaldos kaut kur galīgi nepareizi. BET - sev par lielu pārsteigumu, apstājos tieši pie veikala, ko esmu noskatījusi “Best of Belgium” grāmatā tikko un pie sevis nodomājusi, ka šo derētu atrast. Un sakiet vēl, ka teicienam “be careful what you wish for” nav taisnība!
Bet runājot par kontrastiem - te nu tie arī bija. Vakars - pilns zeltainas gaismas, rīts - pelēkā dūmakā tīts. Vecpilsēta ar saviem izcakinātajiem gotikas elementiem, un mana viesnīcas istabiņa - ar skatu uz pamestu, milzonīgu, industriālas iedabas ēku.
Skaists laukums ar pieminekli, kur mūžīgā uguns silda milzīgas akmens lauvas un tam blakus nesaprotami iežogots laukums ar manu slepeno eju (spriežot pēc atkritumu daudzuma, peļķēm un grafiti, reti kad šīs trepes pieredz augstpapēžu kurpīšu klaudzoņu un tūristu soļus).
Romantiskas, gadsimtiem vecas ēkas, un vienkāršas pelēkas ieliņas ar raibiem grafiti un rudenīgu nostaļģiju gaisā.
Un kad arī nākamajā rītā mēģināju nomaldīties un pat nokavēju check-out laiku (apkopēja jau bija paspējusi sākt tīrīt manu istabiņu, kur vēl mani gaidīja gan laptops, gan pussakārtota soma), ceļu uz manu slepeno eju parādīja lūk šis dīvainais radījums:
Kad atviegloti uzelpoju jau sēžot vilcienā uz lidostu, priekā, ka tomēr staciju esmu atradusi, neskatoties uz savu spītīgo nevēlēšanos skatīties kartē, saprotu, ka arī pati esmu bijusi viens liels kontrasts.. ne velti viens no krodziņu iekšā rāvējiem pēc bella, bella pamanījas kaut ko pateikt par “ak, mans dievs, kādas krāsas” - cik nu manas neesošās franču valodas zināšanas ļauj nojaust.
Piekombinējiet šo klāt koši zaļam mētelim un spriediet paši!
***
HOW I GOT LOST IN BRUSSELS
I’m not gonna translate it all, but some insights on how I enjoyed Brussels and got lost - that all in 1 evening and 1 morning.
Since my work as a tourist guide some years ago I have a tendency to let myself get lost a lil bit in foreign cities. Ok, in reasonable distance and not at super dark hours of night, but still. That is something I intended to do also after a tough day at work.
Took a map from hotel, asked to mark the location of hotel and the direction to the old town and just got going. I had been in Brussels already once, but it was some time ago and I just accidentally had some de ja vue’s, but can’t pretend that I knew the city.
First surprise was a funny, glowing boxes for plants. Then the road led to the cathedral - that was the first tourist object that I recognized as seen before. And as if greeting me - right at the moment I approached, the cathedral bells went off and sang a melody that reminded of EU anthem. Further on I already new what to expect - the central square that I had seen with a flower decorations. This time it was a lot different - glowing in the dark and making you admire it for a lil bit and rush to a cozy cafe or a bar near by. That is also what I did after a quick stroll through galleries with chocolate stores and “eating-streets” with lots of restaurants.
Although it’s not typical of me, allowed myself to fall for a very touristic activity and had my dinner at a bar in central square. Apparently, I wasn’t the only one - hearing Russian, Spanish and English languages around. But since it’s not polite to listen to other people’s conversations, I switched my attention to dinner and a book “Best of Belgium”. And there it was - no, not the ideal man, but a dessert - pancakes, powder sugar, whipped cream, ice-cream and above all - fresh strawberries.
Having that and some wine in my stomach, I had only one thought in mind - back to hotel and SLEEP (especially coz I missed one nights sleep on my way to Brussels).
But.. life has it’s own idea of putting things - now I got lost for real. Not too badly, and in fact, funny enough - I accidentally found a store that just half an hour before was admiring in the book “Best of Belgium” having a thought in my mind - oh I should find this one. And who says that “be careful what you wish for” is not true..
Anyways - I was lucky enough to find my way back to hotel even without a map and could finally get some sleep.
Next morning brought gray and foggy weather and realization that there are so many contrasts in Brussels:
Fragile, gothic, historic buildings opposed to massive, industrial houses; small romantic streets opposed to regular ones with old buildings, empty squares and graffitis. Beautiful monuments next to strange semi-industrial areas and my secret passage with stairs (taking into account garbage, puddles and generally unfriendly environment, I suppose it’s not a shortcut many tourists on high-heals make).
After I tried to get lost one more time also in the next morning - a weird, large-scale cartoon creature “showed” me the way.
And already sitting in train to airport, I realized that next to the city, also I myself have been a real contrast - imagine those red gloves, blue handbag mixed with a green coat?! crazy!
Search
About
Archive for zane.
Longer entries are truncated. Click the headline of an entry to read it in its entirety.
