Kā nu sanācis, kā ne - pa ilgiem laikiem ko esmu iepostojusi nevis savā, bet citā blogā - DesignBlog.lv. Šoreiz nedaudz par to, kur pavadīju šīs nedēļas pirmdienu un otrdienu, gan strādājot, gan arī gūstot daudz iedvesmas, prieka un jaunas informācijas.
Electrolux Latvija un LMA 22. un 23. februārī rīkoja radošo darbnīcu “Dizaina fikcijas 2010″. Bieži tā negadās, ka darbu tiešām var apvienot ar patīkamo, bet pēdējās divas dienas, kopā ar Mākslas akadēmijas studentiem rosoties pa radošo darbnīcu, tā ir sanācis.
Divu dienu garumā LMA funkcionālā dizaina katedra bija pārvērtusies par īstu skudru pūzni, kur pa gaisu gāja šķēres, līme, fotogrāfijas, krāsaini žurnāli un, pats galvenais, idejas. Nīderlandiešu jauno dizaineru Frukjes Slēsvikas un Jonasa Pieta vadībā 2., 3. un 5. kursa studenti radīja fiktīvas mājsaimniecības un projicēja to vajadzības 2050. gadā.
Kosmiskā lāča lieliskā saimniece Ieva ir noķērusi lāča piedzīvojumus un pārdzīvojumus tekstā, un apkopojusi arī mums par prieku (turpmāk teksts un foto viņas izpildījumā ar nelielu manu palīdzību angliskojumos)
Cosmic bear’s adventures and thoughts have been caught and written down by his fantastic owner - also for our joy (further texts and photos by Ieva with a little help by me on English)
***
Nu lūk, te nu tapa lielisks stāsts par Bratislavas Cosmo lāča 6.februāra sestdienu!
No rīta pamodies Cosmo lācis izstaipījās, kā jau pieklājas saklāja gultu un nomazgājās! Tad palūkojās pa logu un izlēma, ka tik superīgā laikā kā +4 C būtu grēks sēdēt mājās un visu dienu sūkāt savu sārto filca ķepu. Ir jādodas pastaigā! Bet kurp? Hmmm! Lācim bija zināms kur un kā doties uz Bratislavas centru, bet tā īsti Cosmo nebija neko redzējis! Viņš izvilka no atvilknes vairākus Bratislavas bukletus un sāka aplūkot! O! Re, tieši tas ko man vajag! Bratislavas vecpilsētas karte! Iešu skatīties!
Cosmo bear and Strawberries in the Little Big City Bratislava!
After getting up on Saturday, Cosmo bear decided that it would be a pity to stay inside in such a lovely day and that he should see the city. He found the map of the city and prepared for the road.
Bet no Cosmo jau nebūs tas, kas ies pilsētu skatīties viens! Vajag kompāniju! Cosmo iebuhņī sānos savai saimniecei Ievai, ņem šo azotē un aiziet uz vecpilsētu! Krustojumā skatās brauc trolejbuss ar spilgtu lielu uzrakstu Welcome! Little Big City Bratislava! Jā!!!!! Tas ir tas uz kurieni lācim vajag nokļūt! Tā nu viņi laimīgi kāpj iekšā trolejbusā, kas viņus aizdudina līdz centram!
But Cosmo bear always enjoys company and didn’t want to go alone - so he convinced his owner Ieva to join and went out. There came the trolley-bus with a sign “Welcome! Little Big City Bratislava!”! Yessss, that’s exactly what we need, thought the bear and they both jumped in and went to the center.
Nu, lūk, pirmais objekts - Primatial Palace. Ne nu lācis iekšā gāja, ne logos skatījās, bet gan pats fočējās, gan citus garām esošos „knipsēja”.
And here’s the first tourism object - Primatial Palace. But the bear was so excited on taking pictures of himself and passers by, that he didn’t even sneak in there.
Tik ļoti aizrāvās ar knipsēšanu, ka piekusa un piesēda pie blakus esošā soliņa, kur varēja atpūtināt un nedaudz izstaipīt kājas, jo kādu laiciņu bija gājis. Un nebija jau nekāda joka lieta pa Bratislavas kalnainām līkloču ielām pastaigāt. Tiem kas nezina, Bratislavas pilsēta lielākoties ir kalnaina, un dienas lielākā daļa jāpavada staigājot teju 30-45 grādu leņķī, kas, protams, „sit” uz kājām. Protams, arī Cosmo lāči nav nekāds izņēmums!
After some tiring walking up and down the hill and taking tonns of pictures, Cosmo bear decided to sit down and rest his red feet a bit. For those who don’t know, Bratislava is really hilly and for most of time you have to walk in 30-45 degrees, and that for sure can make your feet ache, even for Cosmo bears.
/jā, lācis ir maziņš un trausls! iezūmojiet bildi, lai redzētu labāk../
Kamēr lācis tā šūpoja kājas uz soliņa, pie viņa “draudzēties” atnāca liels, ruds slovāku balodis, kas tūlīt pat izgriezis krūti lācim uzprasīja maizi. Lācis piesarka un sakautrējās, jo ir no kautrīgajiem un šādi bez „lūdzu-paldies” sarunu neuzsāk. Pie tam maizes viņam nebija. Kā lai laipni atsaka balodim?
While resting on the bench, bear got a bit scared from approaching large pigeon. “Give me some bread!” said the pigeon. But bear was a bit timid and didn’t start conversations without “excuse me, please etc”. Besides he didn’t have the bread. What should I do? thought the bear.
Nu tad nolaidis acis lācis pagriezās un devās šauras ieliņas virzienā, kur virs veco māju jumtiem varēja saredzēt skaistu baznīcas torni. Pa ceļam satika jauniešu bariņu, kas lāci aicināja ziedot bērniem invalīdiem, ko lācis, protams, darīja, līdz ar to paveikdams labu darbu. Lāča dvēsele kļuva vēl jo gaišāka, un smaids mazajā sārtajā ģīmītī kļuva vēl platāks.
And then he just turned and walked away to a narrow street where far in a distance he could se a nice church tower. On the way a group of youngsters asked the bear to donate for disabled children, and, of course, bear was ready to help, having a bit of good karma and large smile on his red face.
Lācis pa šo laiciņu esot Slovākijā jau bija iemācījies vairākus vārdiņus slovaku valodā. Piemēram, viņam likās dīvaini, ka cilvēki, neskatoties uz prieku lāci ieraugot un visādi citādi jūtamu patiku, lāci sauca par „štrašniju”, pat viena meitenīte nosauca viņu par „užasnij”. Lāča saimniece Ieva viņam kādreiz bija mācījusi krievu valodu, un lācis saskuma, ka ļaudis no viņa baidās un domā ka viņš ir briesmīgs un nesmuks. Saimniece viņu nomierināja, jo slovāku valodā vārds „strašnij” nozīmē skaists, bet „užasnij” vēl jo skaistāks, lielisks un nenovērtējams.
While being in Slovakia, bear has acquired some new words in Slovakian. In the beginning he felt quite sad, when people approached him saying “strashnij” or even in some cases “uzhasnij” (in Russian meaning scary and terrible). But caring owner Ieva hurried to explain that in Slovakian, funny enough, these words meant totally the opposite - cute and lovable.
Tā nu lācis prātodams par slovāku valodas dīvainībām pēkšņi nokļuva centrālā vecpilsētas laukumā, ko vietējie mīļi saukā par Prešporačik. Lācis sapriecājās, jo laukuma centrā atrodas liela strūklaka, kurā noteikti var peldēties. Saimniece Ieva gan viņu pēdējā mirklī atturēja, un paskaidroja, ka ziemā strūklakā nav ūdens un tādejādi tur lecot iekšā var sasisties. Lācis aizgāja pārbaudīt un tiešām ūdens tur nebija. Ieva nosolījās, ka vasarā gan ūdens būšot un lācis varēs te plunčāties!
Keeping his mind busy with thoughts on language differences, Cosmo bear reached a square with fountain that is called “Prešporačik”. Bear got super excited about the possibility to swim in the fountain, but Ieva stopped him in the last minute, explaining that during winter there’s now water in the fountain. She promised that they would come back in summer and bear will have the joy to swim as much as he wants!
Tad nu apsēdās uz soliņa atpūtināt kājas! Skat, blakus bronzas onkulis lielā cepure atspiedies uz soliņa apmales! Saimniece zināja teikt, ka šis mazā auguma un lielās cepures īpašnieks ir Napoleons! Un ko Cosmo dara? Lācis negantnieks uzrāpjas uz paša Napoleona cepures un saka lai „knipsē” ātri, kamēr nav pamodies! Tā nu radās šī bilde!
They sat again to rest their feet - and, look, who’s there? A bronze man with a large hat. Bear’s owner explained to the bear that the man is Napoleon himself. Crazy Cosmo bear fast as a lightning climbed up in the hat and yelled - quick, make a pic, before he awakes! That is how this photo was created.
/saimniece Ieva smējās, ka citi Bratislavas tūristi esot ļoti pacietīgi gaidījuši rindā, kamēr lācis kārtīgi iepozēs pie Napoleona/
Tad lācis centās glābt vienu kanalizācijas akā iekritušu kungu, bet beigās izrādījās, ka arī šis kungs ir no bronzas!
Then bear tried to help a guy who seemed to be fallen into a well, but it turned out to be from bronze too.
Ieraudzījis fotogrāfu vienā no mazajām šķērsielām, lācis uzreiz izgrieza krūti, piekārtoja uz vēdera lielo tirkīza space pogu un gaidīja, ka būs lielais fotogrāfa zibsnis! Bet nekā, arī šoreiz lācim priekšā stāvēja bronzas kungs, kas vecpilsētā ielikts kā tūristu atrakcija!
Ha, paparazzi! thought the bear and stroke a pose waiting for the flashlight, but nope - this guy was from bronze too made for tourist joy not taking photos.
Tā nu klīstot pa vecpilsētas ieliņām, Cosmo nonāca pie krustcelēs. Krustcelēs pie liela torņa un kārtējā kalna. Lācim kājas nogurušas, prasās saimniecei pičpaunā, nu jau vēla pēcpusdiena un vēderi abiem ar kurkst, it kā būtu vardes apēduši.
After some more strolling through tiny streets, Cosmo bear came to crossroads. Being super tired, he asked if Ieva could carry him a bit. It was already late and they were starving.
Saimniece jau pierunāja lāci doties atpakaļ uz vecpilsētas otru galu uz maģisko Little Big City trolejbusu, kad lācis sastinga un iesaucās! „ Zemenes!” Saimniece nobrīnījās - kur gan lācim februārī varētu būt zemenes Bratislavas vecpilsētā? Lācis teciņiem aiztipina uz tilta pusi un ar savu mazo sārto ķepu rāda uz sienu. Kas tad nu? Tad tur arī tas bija! Visi tilta sāni nosēti ar bērnu grafitti! Un pašā centrā skaisti un garšīgi uzzīmētas sārtas zemenes!
Bear’s owner tried to convince him to go back to the trolley-bus, but then bear suddenly shouted “strawberries!” and ran off. Ieva was surprised - why on earth in the middle of winter bear would yell something about strawberries in the middle of Bratislava. Bear was running with his tiny feet to the bridge and pointing his palm in the direction to the wall full of paintings and grafitti’s made by children. And right in the middle there were juicy and red strawberries!
Nu pēc bilžu tapšanas dungodami pie sevis veco Eolikas dziesmu „Zemeņu lauks”, abi roku rokā devās uz trolejbusu mājās! Tāda bija jaukā sestdienas pastaiga Bratislavā! Turpinājums sekos!
After some more photos, bear and Ieva hands in hands were walking back and singing a song “Strawberrie fields” (not by Beatles, but by Latvian band Eolika). And this is how their fantastic Saturday in Bratislava went. To be continued!
Hmm, pēdējā laikā šķiet, ka subjektīvs, kas bija iecerēts kā ļoti filozofisks blogs, sāk pārvērsties par ceļojumu stāstu un filcēta zoo izrādīšanās vietu. Bet nu ko darīt, ja kaut kā rakstās tieši par to, nevis dziļākām vai ne tik dziļām tēmām par lietu būtību.
Šoreiz par Berlīni - tiesa, ceļojums bija jau vairāk nekā pusgadu atpakaļ un darba darīšanās (braucu uz konferenci par radošajām industrijām), bet kaut kas vēl atmiņā ir aizķēries un dažas bildes ar garāmejot sanākušas. Nodomāju, nu kāpēc nepadalīties?!
P.s. aizņemšos ideju no Elīnas un Agneses un angliskos tekstus rakstīšu uzreiz pēc bildēm.
***
Be Berlin
It seems that lately blog “subjektivs” that was intended as something quite philosophical is turning into travel notes and needle felted animal show-off. But, ok, I’m just a human, and what can I do, if those are the themes that come to my mind daily. This time - a short review of my trip to Berlin. Must admit, that it took place more than half a year ago, so just some flash-backs accompanied by photos. But why not?
Btw taking Elīnas and Agneses blogs as an example - ENG texts coming also after the photos - Enjoy!
***
Tā bija maija pēdējā diena - nedaudz apmācies, bet silts, un man bija jāpastrādā, kamēr citi kolēģi piedalījās konferencē. Savu ideālo darba vietu atradu ārā - laptops, kafijas tase un svaigs gaiss. Kaut biežāk varētu šādi nomainīt darba vietu, jo tas patiesi palīdz radošam domas lidojumam. Lai gan saule, kas spīd monitorā, var būt arī ļoti uzmanību novērsošs pasākums.
Last day of May, a bit of overcast, but warm, and a realization that I have to work a little bit, while other colleagues are enjoying a conference indoors. And why not take my laptop, a cup of white coffee and sit outside by the canal? I wish that kind of ideal working places could be found more often in daily work routine, coz that really makes your thoughts fly.
Skats teju no manas viesnīcas istabiņas loga - Aleksanderplatz un Berlīnes simbols - TV tornis. Labā ziņa ir tāda, ka brīžos, kad mēģināju nomaldīties, diez ko neizdevās, jo atlika vien palūkoties, kur ir tornis, un viesnīca jau bija klāt.
Savukārt, aiz torņa velkas lielie negaisa mākoņi. Un to sagaidīt man sanāca gana smieklīgi - nācu no pēdējās darba tikšanās - mugurā skaista zolīda kleitiņa, kājās augstpapēžu kurpes, rokās laptops. Pirms negaisa viss gaiss tāds spiedīgs un smags, kājām jau uzberztas tulznas.. Un te nu es biju - pašā Berlīnes vidū - vienā rokā laptops, otrā - nu ja, kurpes, un basām kājām gāju uz viesnīcu - kad tiku līdz laukumam, klāt bija arī lietus. Bet garāmgājēju pozitīvie smaidi tikai papleta arī manējo platāku, un lietus lāses likās siltas un vasarīgas.
And here is the view I could basically see from my hotel room - Aleksanderplatz with the TV tower - symbol of Berlin. Good news - it was almost impossible to get lost - look for the tower and just walk.
Behind the tower - thunderstorm.. and it was so funny - it was the last day of my work event, so I was still wearing quite formal dress, high heals, having my laptop with me. The thunderstorm was coming and the air just felt so heavy and damp, my feet aching from the shoes.. and there I was - in the middle of Berlin, having a laptop in one hand, and - oh, yes - my shoes in the other one, and bare-footed walking to the hotel. Smiles from the passers by and warm raindrops just added some spice to the situation that I absolutely enjoyed.
Nākamajā rītā - brīvais laiks, devos laiskā un nedaudz bezmērķīgā pastaigā pa mazām ieliņām, labi zinot, ka monumentālās ēkas un lielveikali mani īsti neinteresē. Pirmajam uzdūros sarkanam beņķim / puķu podam. Viss ģeniālais ir vienkāršs, nodomāja puķu mīle Zane un pie reizes ielūkojās arī telpā, kas bija aiz loga.
On the next day I had some free time and, knowing that shopping malls and tourism objects are not for me, devoted my time for lazy strolls through some small streets. And there it was - a bench and a flower pot 2-in-1. Ha, all genius things are simple, though flower-lover Zane and looked also inside.
Sev par lielu pārsteigumu netīšām biju atradusi telpu, kur var iepazīties ar Berlīnes pašreklāmas kampaņu “Sei Berlin” - pilna telpa ar cilvēku radītiem tekstiem, kas 2 vārdos ir Berlīne viņiem. Bildē redzamas arī varen radošas lampas, kas gatavotas no papīra tūtām, un kārtīgi iezūmojot arī tur var redzēt dažus saukļus no kampaņas.
Lucky enough, I had accidentally found the exhibition place for the advertising campaign “Sei Berlin” - a room full of statements by Berlin citizens in 2 words what the city is all about for them. In the photo above you can see that even the lighting system was quite creative - lamps made out of paper bags also having some of the campaign slogans on them.
Daļa no Berlīnes dažādības un krāsainības arī šajā mazas šķērsielas foto - no lielās ielas to šķīra tikai vārtrūme, bet pēc pāris soļiem - cita pasaule.
A part of Berlin’s diversity can be seen also in this picture of a small side streat - only few steps dividing it from the large street, but already a different world.
Pat drēbes māk runāt Berlīnē! Esmu atradusi jaunu top veikalu - COS, kur var ne tikai nopirkt kvalitatīvas drēbes ar interesantiem griezumiem, bet kur izmantots ļoti vienkāršs, bet radošs veids, kā komunicēt ar pircējiem (atvainojiet, profesionālais idiotisms). “Mēs nepiedalamies izpārdošanā, jo tikko ieradāmies” - jauks veids, kā pateikt, ka uz jaunās kolekcijas apģērbiem atlaides neattiecas.
Even clothes can speak in Berlin! I found a store COS that I quite liked not only because of the quality stylish clothing available, but also for their simple, but creative way of communcation with customers. “Sorry we’re not on sale, coz we just arrived” to my mind is really a nice way to put that new collection is not as cheap as the rest of stuff.
Šis veikals ar savu mirguļojošo fasādi manu uzmanību piesaistīja jau brauciena pirmajā dienā, ieraudzīts caur autobusa logu - liela bija mana laime, to nejauši atrodot arī dzīvajā. Sveiciens “Pērlei”!
And here’s another store that attracted my attention already on the first day when I saw it through a bus window - was really happy to find it again. It’s facade reminds a bit of “Perle” store / bar in Riga.
Daļa no mana darba brauciena bija arī radošā ekskursija pa Berlīni, kur tikām iekšā arī vienas dizaineres darbnīcā / salonā. Fotogrāfijā redzams viņas dizainētais gaismas ķermenis ar ļoti skaistu nosaukumu “Guardian of light” jeb gaismas sargātājs - lampa ieslēdzas, atverot tās stūrīti, bet izslēdzas - aizverot. Ja kādreiz nezināt, ko man uzdāvināt - lūdzu, šos jaukumus var arī par bargām naudiņām iepirkt.
Part of my work was also having creative city tours in Berlin, and we were lucky to see the working place of one designer. In the picture - light object designed by her and with a beautiful name “Guardian of light”. And it literally is so - the lamp switches on if you open the lampshade, and switches off once you close it with the corner. If ever in doubt what to give me as a present - these lamps are for sale.
Galu galā - šādi es uz kādu brīdi atvadījos no Berlīnes - glāze rīzlinga vīna un gardum garda risotto gaidās.
And last, but not least - this is how I said bye to Berlin (hopefully not for too long) - with a glass of Riesling wine and in beautiful surroundings waiting for my delicious risotto.
Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, kas Berlīne ir man - šī laikam būtu mana īsā atbilde:
And if I had to give an answer on what’s Berlin for me - this could be the answer:
Be creative
Be diverse
Be Berlin!
Search
About
You are currently browsing the subjektīvs weblog archives for the month February, 2010.
Longer entries are truncated. Click the headline of an entry to read it in its entirety.
