Tikpat labi šo bloga ierakstu varētu saukt - kā es pa Briseli maldījos.
Atšķirībā no Varšavas, kur man bija lieliski vietējie pavadoņi, Briselē uzkavējos darba darīšanās un tik īsu laiku, ka negribējās traucēt nevienu tur mītošo paziņu. Nogurusi pēc garas darba dienas, devos galvas vēdināšanas pastaigā. Kopš tūrisma gida laikiem manī ir tāda nevaldāma vēlme, esot svešā pilsētā, vismaz uz brīdi ļauties klaiņojumiem un diezgan apzināti pamaldīties. Protams, tas notiek kaut kādā saprātīgā rādiusā un vēlams ne ļoti melnās nakts stundās, bet jebkurā gadījumā - šim kārdinājumam ļāvos arī šoreiz.
Sākās viss gana vienkārši - viesnīcā savācu kaut kādu apšaubāmas kvalitātes melnbaltu karti, paprasīju, lai ieķeksē, kur ir viesnīca un kur aptuveni centrs ar gotisko vecpilsētu.. un devos! Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Briselē jau vienreiz biju bijusi, tā ka šur tur pārņēma de ja vue sajūta, bet par lielu pilsētas pazinēju ar nevarētu sevi uzskatīt.
Pirmās mani sagaidīja lūk šādas kolorītas kastes - puķu podi.
Biju nonākusi pie kaut kādas ļoti monumentālas ēkas, kas bija teju visa kvartāla garumā un izskatījās pēc kādas finanšu iestādes. Iela tukša un vientuļa. Bet mazu gabaliņu tālāk - pirmais objekts no pagātnes - katedrāle.
Un kur bijuši kur ne, tieši man pienākot klāt, tās torņos sāk skanēt zvani. Savai muzikālajai dzirdei gan pārāk neuzticos, bet izklausījās pēc improvizētas ES himnas.
Sirdī ielīst prieks un līksme - te esmu bijusi un šo rajonu pazīstu, tātad tuvumā ir jābūt skaistajam, gotiskajam centrālajam laukumam, kuru iepriekšējā reizē paveicās redzēt laikā, kad tur ir milzu ziedu paklājs.
Šoreiz gan bruģis mirdz vakara gaismās un nedaudz mitrais, ne pārāk mīlīgais laiks liek cilvēkiem tuntuļoties un lūkoties pēc kādas cozy kafejnīcas vai krodziņa. Tikai daži melnīgsnēji jaunieši bļaustās un pašā laukuma vidū bučojas tūristu pārītis..
Apmetu nelielu riksi ap skaistajām galerijām jeb slēgtajām ieliņām ar kārdinošiem šokolādes veikaliņiem, kas diemžēl jau ap šo diennakts laiku ir ciet, un tad ienirstu dažās siltajās un krāsu un dzīvības pielietajās ēdam-ielās. Krodziņš pie krodziņa, viens iekšā rāvējs blakus otram - sauc bella bella un aicina iekšā, uz tāda kā galda gozējas jūras veltes, bet vispārsteidzošākais ir tas, ka daži cilvēki pat ziemā sēž ārā, jo pie ēstuvēm ierīkoti tādi kā nfra-sarkanie sildītāji.
Manas domas gan atgriežas pie centrālā laukuma, turp netīšām aiznes arī kājas un ļaujos īstam tūrista priekam - paēst vakariņas centrālā laukuma krodziņā. Neesmu vienīgā - pie blakus galdiņa ir slāvu tautības kompaška, kas aktīvi garšo dažādos beļģu aliņus no apaļīgām zemām glāzēm, gabaliņu nostāk divas dāmas aktīvi sarunājas spāņu valodā, bet kaut kur dziļāk telpā dzirdama arī angļu valoda. Tā kā svešās sarunās klausīties nav pieklājīgi, godam tiesāju savas vakariņas, paralēli palasot grāmatu “Best of Belgium” un priecājoties par viņu veikumu modes un zinātnes jomās.
Un tad nāk “viņš” - nē, ne sapņu vīrietis, bet gan lielisks deserts kā kronis lieliskam vakaram - plānās pankūkas, pūdercukurs, putukrējums, saldējums un tam visam pa vidu (burtiski) - svaigas zemenes! Klāt vēl mazs espresso, ko esmu iemācījusies dzert, pateicoties saviem Milānas draugiem, un aidā!
Pie vakariņām iedzertais vīns un negulētā nakts liek sevi manīt - miegs zem siltas sedziņas liekas vienkārši lieliska doma. Bet kas tev deva - šoreiz ar diezgan stingru apņēmību doties viesnīcas virzienā, aizmaldos kaut kur galīgi nepareizi. BET - sev par lielu pārsteigumu, apstājos tieši pie veikala, ko esmu noskatījusi “Best of Belgium” grāmatā tikko un pie sevis nodomājusi, ka šo derētu atrast. Un sakiet vēl, ka teicienam “be careful what you wish for” nav taisnība! 
Bet runājot par kontrastiem - te nu tie arī bija. Vakars - pilns zeltainas gaismas, rīts - pelēkā dūmakā tīts. Vecpilsēta ar saviem izcakinātajiem gotikas elementiem, un mana viesnīcas istabiņa - ar skatu uz pamestu, milzonīgu, industriālas iedabas ēku.
Skaists laukums ar pieminekli, kur mūžīgā uguns silda milzīgas akmens lauvas un tam blakus nesaprotami iežogots laukums ar manu slepeno eju (spriežot pēc atkritumu daudzuma, peļķēm un grafiti, reti kad šīs trepes pieredz augstpapēžu kurpīšu klaudzoņu un tūristu soļus).
Romantiskas, gadsimtiem vecas ēkas, un vienkāršas pelēkas ieliņas ar raibiem grafiti un rudenīgu nostaļģiju gaisā.
Un kad arī nākamajā rītā mēģināju nomaldīties un pat nokavēju check-out laiku (apkopēja jau bija paspējusi sākt tīrīt manu istabiņu, kur vēl mani gaidīja gan laptops, gan pussakārtota soma), ceļu uz manu slepeno eju parādīja lūk šis dīvainais radījums:
Kad atviegloti uzelpoju jau sēžot vilcienā uz lidostu, priekā, ka tomēr staciju esmu atradusi, neskatoties uz savu spītīgo nevēlēšanos skatīties kartē, saprotu, ka arī pati esmu bijusi viens liels kontrasts.. ne velti viens no krodziņu iekšā rāvējiem pēc bella, bella pamanījas kaut ko pateikt par “ak, mans dievs, kādas krāsas” - cik nu manas neesošās franču valodas zināšanas ļauj nojaust.
Piekombinējiet šo klāt koši zaļam mētelim un spriediet paši!
***
HOW I GOT LOST IN BRUSSELS
I’m not gonna translate it all, but some insights on how I enjoyed Brussels and got lost - that all in 1 evening and 1 morning.
Since my work as a tourist guide some years ago I have a tendency to let myself get lost a lil bit in foreign cities. Ok, in reasonable distance and not at super dark hours of night, but still. That is something I intended to do also after a tough day at work.
Took a map from hotel, asked to mark the location of hotel and the direction to the old town and just got going. I had been in Brussels already once, but it was some time ago and I just accidentally had some de ja vue’s, but can’t pretend that I knew the city.
First surprise was a funny, glowing boxes for plants. Then the road led to the cathedral - that was the first tourist object that I recognized as seen before. And as if greeting me - right at the moment I approached, the cathedral bells went off and sang a melody that reminded of EU anthem. Further on I already new what to expect - the central square that I had seen with a flower decorations. This time it was a lot different - glowing in the dark and making you admire it for a lil bit and rush to a cozy cafe or a bar near by. That is also what I did after a quick stroll through galleries with chocolate stores and “eating-streets” with lots of restaurants.
Although it’s not typical of me, allowed myself to fall for a very touristic activity and had my dinner at a bar in central square. Apparently, I wasn’t the only one - hearing Russian, Spanish and English languages around. But since it’s not polite to listen to other people’s conversations, I switched my attention to dinner and a book “Best of Belgium”. And there it was - no, not the ideal man, but a dessert - pancakes, powder sugar, whipped cream, ice-cream and above all - fresh strawberries.
Having that and some wine in my stomach, I had only one thought in mind - back to hotel and SLEEP (especially coz I missed one nights sleep on my way to Brussels).
But.. life has it’s own idea of putting things - now I got lost for real. Not too badly, and in fact, funny enough - I accidentally found a store that just half an hour before was admiring in the book “Best of Belgium” having a thought in my mind - oh I should find this one. And who says that “be careful what you wish for” is not true..
Anyways - I was lucky enough to find my way back to hotel even without a map and could finally get some sleep.
Next morning brought gray and foggy weather and realization that there are so many contrasts in Brussels:
Fragile, gothic, historic buildings opposed to massive, industrial houses; small romantic streets opposed to regular ones with old buildings, empty squares and graffitis. Beautiful monuments next to strange semi-industrial areas and my secret passage with stairs (taking into account garbage, puddles and generally unfriendly environment, I suppose it’s not a shortcut many tourists on high-heals make).
After I tried to get lost one more time also in the next morning - a weird, large-scale cartoon creature “showed” me the way.
And already sitting in train to airport, I realized that next to the city, also I myself have been a real contrast - imagine those red gloves, blue handbag mixed with a green coat?! crazy!
