Nezinu, kā jums, bet man Varšava (caur to braukājot n-tās reizes) vienmēr ir atstājusi drūmas un nemīlīgas pilsētas iespaidu, kurā nav nekā vairāk kā masīvas daudzdzīvokļu ēkas, platas ielas un ļoti ļoti haotiska satiksme. Jebkurā gadījumā, neskatoties uz ģeogrāfisko tuvumu, šī pilsēta līdz šim noteikti neiekļautos manos atvaļinājuma vai nedēļas nogales plānos. Bet te nu tev bija - pavadīju tur vairāk nekā trīs dienas, un esmu pozitīvi pārsteigta - Varšavai ir daudzas sejas un dažas no tām noteikti vismaz patikas, ja ne mīlestības vērtas.
Otrais pasaules karš noteikti ir atstājis kārtīgu rētu pilsētas sejā, kurā līdzīgi kā Berlīnē pēc kara tapušas daudzas ēkas, kas nedaudz smacē ar savu lielumu, bet toties, pavirzoties nost no lielajām ielām, kaktiņos un šķērsielās atklājas pilsētas paradokss - daudzas mazas pērles, kas padara Varšavu tuvu un draudzīgu. Vislabākās metodes šo pērļu atklāšanai, manuprāt, ir - bezmērķīga klejošana, baudot pārsteigumus, ko piespēlē dzīve, un došanās ielās kopā ar vietējiem, kas zina, kur iet. Izmēģinājām abas un izdevās. Tā kā emociju ir varen daudz, šoreiz tikai daži atmiņu zibšņi no tā.
Vai zināji, ka Varšavā aug palmas? Vismaz vienu no tām noteikti ir vērts atrast, jo tās tuvumā ir daudz labu izkaides vietu un ēstuves. Lai arī mākslīga, 15m augstā palma ir kļuvusi par jaunās Varšavas simbolu un ļoti labu orientieri nakts gaitās. Jautājot vietējiem (piemēram, satiktiem 5 no rīta, stāvot garā rindā pie vienīgā vaļā esošā McDonalda) uzzināsi, ka tuvumā var, piemēram, aiziet uz klubu “Lustro” - sarkani melnos toņos ieturēts patumšs iestādījums, kurā ārzemnieki praktiski neiemaldās, toties vietējie draudzīgi dancā mūzikas ritmos un kāds pamanās pat uzkāpt uz vienīgā telpā esošā kafijas galdiņa vai atplīst uz ērtā stūra dīvāniņa. Alternatīvi, tumši, bet interesanti.
Laižam tālāk - ejot no palmas vecpilsētas virzienā ir Nowy Swiat iela, uz kuras rindām vien ir kafejnīcas, bāri, restorāni un mazi veikaliņi. Nedaudz izvēlīgi, bet ļoti izsalkuši atradām kolorītu restorānu “Frīda”, kas bija ieturēts ekscentriskās mākslinieces stilā. Manu uzmanību jau uzreiz piesaistīja gan oficiantes ar koši sarkanām zeķubiksēm, gan kolonnas, kas viscaur bija apdarinātas ar mākslīgiem ziediem, bet vakara gaitā atklājām ko vairāk:
Dažādu uzkodu mikslis un tekila ar apelsīnu un kanēli tikai pievienoja šarmu šī restorāna apmeklējumam.
Nākamajā vakarā pavisam netālu uz šīs pašas ielas atklājām arī franču beķereju, kur varēja mielot acis ar dažnedažādām karstmaizēm, kūkām, maizītēm un labu kafiju. Galdiņi draudzīgi saspiedušies ap gāzes sildītāju un, neskatoties uz aukstumu, sēdējām ārā tādā kā vārtrūmē un baudījām kārumus.
Paejot nost no galvenās “artērijas” Nowy Swiat ielas iespējams atrast bārus un krogus visdažādākajām gaumēm - tā arī mēs iemaldījāmies vienā, ko gan diemžēl speciāli atrast nemācētu, bet kas noteikti atstāja uz mani iespaidu ar savu vienkāršību - interjers izturēts melni baltos toņos, koka grīda un cilvēki sasēduši te uz trepēm, te pie bāra, te vienkārši uz grīdas vai kāda vintage ādas krēsla ar vēsturi. Vienīgais dekors ir elegants bārs ar viena veida Absolut pudeļu kārtojumu (dzērienus gan var nopirkt dažādus), kā arī fotogrāfiju projekcijas uz lielas baltas sienas. Iespējams šīs vietas burvība bija tieši tajā nejaušībā, kā to atradām…
Klīdām tālāk pa sirreālo pilsētu, kam īpašu šarmu piedeva zemā migla, kas radīja iespaidu par mīkstiem vates griestiem. Varbūt tā bija spec-dāvana vietējiem, kas ciest nevar mūsu Zinātņu akadēmijas dubultnieci - “palac kulturi” (nav gan ne jausmas kā tas pareizi rakstās). Padomju laika piemineklis koši izgaismots zaļā un violetā krāsā, ietinies baltos mākoņos un sākot no kāda 10.stāva pazūd nekurienē. Tāpat arī citas apkārt esošās augstceltnes… tikai uzraksts “the best cocktails in town” neveikli karājās gaisā vietā, kur acīmredzot beidzas viens no debesskrāpjiem.
Arī nākamajās dienās smalkais lietus un ar zeltītu gaismu pielietās ielas rada īpašu gaisotni. Staigājām pa kļavu lapu piebērtajām, peļķainajām ielām, iegriežoties te vienā, te otrā mīlīgā kafejnīcā. Un tādu patiesi nav mazums, īpaši sirdij tuvas bija vairākas no tām, kurās līdz ar kafijas tasi varēja baudīt grāmatas.
Vai arī pavisam nesen vecā biļešu kases vietā iemājojusī kafejnīca, kas nedaudz atgādina mūsu pašu Meta-kafe pirmssākumus. Puse no menu gan nebija pieejama, bet vieta noteikti ar potenciālu radošās jaunatnes vidū.
Savukārt, pa dienu, pēc ātrās ķeksīš-veida vecpilsētas apskates, kas starp citu ir tapusi gandrīz pilnīgi no jauna pagājušā gadsimta 50-tajos gados, degunus apsildīt iegājām kafejnīcā “Antrakt”, kas paslēpusies gigantiskās operas ēkas aizmugurē. Pirms iešanas tajā iekšā ir tiešām vērts apiet apkārt milzīgajai ēkai, lai novērtētu tās izmērus. Galu galā - kā stāsta vietējie, iekšpagalmā pat tiek pastāvīgi turēti zirgi, kas šad tad izmantoti izrādēs. Bet kafejnīca ar izteiktu šarmu un arī ar kolorītu vietējo intelektuāļu publiku operas vai teātra izrāžu pēclaikos, ko gan diemžēl nevarējām novērtēt svētdienas pirmspusdienā.
Gardēžiem noteikti ieteiktu iegriezties restorānā “u Kucharzy” (ul.Ossolinskich 7), ko mums ierādīja vietējie zinātāji. Padomju viesnīcas virtuves telpās, kas joprojām saglabājušas tā laika šarmu ar baltām flīzēm un spoguļu sienām, iemājojis restorāns, kurā var baudīt vienus no gardākajiem ēdieniem pilsētā. Kolorīta dāma gados ar košām rozā krellēm spēlē klavieres, atvērtajā virtuves telpā rosās pavāri savās augstajās, baltajās cepurēs, ap galdiem lodā apkalpotāji ar cienījamu darba stāžu un gaisā virmo ļoti patīkamas smaržas. Visus ēdienus pieved klāt vēl čurkstošus uz pannas vai vārāmies katliņā. Iemēģinām gan poļu tradicionālo zupu Žurek, kas mazliet atgādina mūsu pašu skābeņu zupu, gan arī pirmo reizi mūžā uzdrošinos pagaršot tartaru, ko turpat acu priekšā sagatavo jauns pavārs. Garšo lieliski!
Pēc vietējo ieteikuma, tomēr krītam kardinājumā iegūt kādu autentisku suvenīru, un ar mokām atrodam mazītiņo “Folky” veikaliņu Dluga ielā. Tur var atrast ne tikai aroniju vīnu, kas bija mūsu mērķis, bet arī burciņas ar dažādiem gardiem džemiņiem un marinētiem šampinjoniem un citus niekus ar tādu īstuma dvesmu.
Negaidīti, bet Varšava pašlaik man atmiņā paliks kā kontrastu pilsēta, kurai ir daudz stāstu… Un tā varētu turpināt vēl ilgi… par piesmēķētu krodziņu “Plan b”, nejauši uzietu klubu, kurā līdzās disko skan 90-to gadu roka grāvēji un tautas tik daudz, ka ne apgriezties, par vienīgo Varšavas metro līniju, kas joprojām top un stiepjas kā tāda gara taisna stīga pa pilsētu, par bankomātiem, kas vienmēr paslēpti iekštelpās, par autentiskām poļu tautas dejām, kas garantē reibumu arī bez alkohola, par alternatīvu krodziņu vecā tirgus teritorijā, kur pulcējas progresīvā jaunatne, par prieku, ko izraisa 5-os no rīta nejauši atrasts vaļā esošs McDonalds, par jauno universitātes bibliotēku ar dārzu uz jumta, par sapņu zirgiem, kas iemājojuši līdzās masīvām kara tematikas ēkām, un par cilvēkiem, bez kā tas viss nebūtu iespējams…
Uz atgriešanos, Varšava!
