subjektīvs

Pieci ir skaists cipars, tieši tāpēc šo rakstu veltīšu fenomenam, kas mani krīzes kontekstā sajūsmina visvairāk - gudri to varētu saukt par solidaritāti (tam gan tāds grūts skanējums), bet var arī vienkārši - par sadarbību…

Varbūt pie vainas (vislabākajā šī vārda nozīmē) ir brīvais laiks, kas dažiem cilvēkiem parādījies darba situācijas izmaiņas dēļ, varbūt gluži vienkārši reāls skats uz notiekošo valstī, kad ir acīmredzami, ka nav naudas un diemžēl izskatās arī gribēšanas/saprašanas augstākās instancēs, lai risinātu reālas problēmas. Jebkurā gadījumā - arvien biežāk var novērot situācijas, kad cilvēki individuāli vai lielākā bariņā uzņemas iniciatīvu, lai risinātu kādu sasāpējušu jautājumu. Pats par sevi varbūt tas nav unikāli, bet šķiet situācijā, kad nevienam neiet tā īsti viegli, cilvēku atsaucība un aktivitāte ir daudz lielāka nekā treknajos gados. Pēdējo dienu aktualitāte, it īpaši sociālo mediju vidē, ir projekts “Lielie Bērnu slimnīcai”, par ko tad šoreiz arī nedaudz plašāk.

Stāsts ir gana vienkāršs - interneta vides aktīvistu vidū radusies iniciatīva ar vēlmi pašiem palīdzēt un arī citus mudināt ziedot naudu, mantas vai gluži vienkārši savu laiku un palīdzīgo roku, lai varētu palīdzēt Bērnu slimnīcas vecāku mājas tapšanā, kā arī citu steidzamo vajadzību apmierināšanā.

90006681 - ziedo 1 latu Bērnu slimnīcas Vecāku mājai. Lielie bērnu slimnīcai from Lielie_lv on Vimeo.

Manās acīs šī aktivitāte izceļas ar vismaz 2 būtiskām īpašībām: pirmkārt, lielisku sociālo mediju iespēju izmantošanu labu mērķu vārdā, otrkārt, apbrīnojamu entuziasmu organizētāju un atbalstītāju vidū. Ir prieks, kad Twitter ziņu plūsmā ik pa laikam saņem kādu pozitīvu ziņu, ka 26. septembra talkai pievienosies kārtējais dalībnieks, ka kaplis un grābeklis jau atrasts, ka no remonta aizķērusies ota un krāsas bundža tiks likta lietā.
Un kā lai nepasmaida par šādu ziņu? via Twitter lielie_lv: “Viss liecina, ka būs LIELiski! RT @verners Ja piedāvā alu, bet blogeri lūdz pārcelt uz nākamo nedēļu par labu talkai, tas ir spēks! Super!”

Šāda veida sadarbības piemēri ne tikai dod kādu labumu sabiedrībai vai videi, bet galu galā vairo pozitīvo arī pašos dalībniekos un atbalstītājos. Un laikā, kad rudens zogas pa visām malām klāt, ārā līst lietus, ir auksts, pie durvīm jau klauvē jaunā apkures sezona - pozitīvu noskaņojumu vajag vairāk nekā jebkad!

Tad nu visiem, kas ir tikuši līdz šī pagarā raksta beigām - arī TU vari palīdzēt, ziedojot, atrodot kādu vajadzīgu mantu, piedaloties talkā 26. septembrī un padodot šo ziņu tālāk.

Kādus 2 gadus atpakaļ man būtu bijis grūti iedomāties, ka tik centrālā vietā kā Tērbatas iela starp veco labo Cubus un Drogām, varētu atvērt veikaliņu, kura vienīgā prece ir sasodīti lētas rotiņas. Tieši tā - plastmasas un citu materiālu nieciņi par 1,- Ls. Un kaut kā ir sajūta, ka arī tas ir krīzes pirksts..

Patiesībā pamanīju šo vietu pavisam nejauši - gāju garām un redzēju lielu rosību, pēc tam pamanīju koši izgaismotos skatlogus, kurus rotāja liels plakāts ar “uzsaukumu” un logā sabērtā produkcija. Arī iekštelpas pārsteidza ar absolūtu vienkāršību - auskari un dažas rotas vienkārši sakarinātas uz improvizētiem stendiem visas telpas garumā, bet citas lietas - brošas, gredzeni, rokassprādzes, matu gumijas - gluži vienkārši sabērtas uz tāda kā paaugstinājuma telpas vidū un skatlogos - ej un rakājies. Arī iepirkuma groziņu risinājums ieturēts kopējā stilā - sev tīkamās rotiņas var sabērt krāsainā plastmasas bļodā un ar to doties pie kases, kas tā netīšām atrodas teju pašas telpas vidū.
Kopumā palika iespaids, ka šī vieta ir tapusi gana ātros tempos (ko tādu droši vien var dabūt gatavu pa vienu nakti ar dažu draugu palīdzību) un droši vien arī nav paredzēta pārāk ilgai palikšanai šajā vietā, jo tomēr nespēju noticēt, ka pārdodot kaut ko par 1,- Ls var tiešām ilgtermiņā pelnīt. Būtu gan interesanti uzzināt, ko par to saka īpašnieki.

Jebkurā gadījumā neko sev tīkamu neatradu, jo zemā cena liecina arī par kvalitāti un preču vērtību, tomēr ticu, ka, rūpīgāk rakājoties kāda pērle tur arī atradīsies un, piemēram, skolniecēm, kas varētu būt īstā auditorija, šī ir vienkārši leiputrija. Acīmredzot, to apzinās arī veikala īpašnieki, piešķirot tieši viņām (un nevis studentiem, un protams ne pensionāriem) lielāku atlaidi.

Tiesa ap plkst. 19:00, kad biju iegriezusies šajā veikalā, tur rosījās drīzāk mana un vecāka gada gājuma dāmas, atrodot gana daudz sev tīkamu mantiņu.
Stāsta morāle? Iespējams tāda, ka krīzes laikā cilvēki sāk meklēt jaunus peļņas veidus, kas varbūt neienes tūkstošus, kā ārprātīgi pār-cenotā ādas apģērbu veikalā, bet tomēr nodrošina kāda lata ieripošanu makā, kontā vai zeķē. Un pircējam morāle, ka lietām nav jāmaksā astronomiski - kas meklē tas atrod. Līdzās dārgiem veikaliem un second-hand parādās vesela kategorija jaunu iepirkšanās vietu, no kuriem šis rotu veikaliņš ir tikai viens piemērs.
Un drīzumā arī par vēl vienu tendenci - vintage apģērbu veikaliņiem…

Ar kaut ko jau ir jāsāk - un kāpēc gan nesākt ar maziem, nekaitīgiem, mīļiem dzīvnieciņiem - lācīšiem…

Caur dažādiem modernās komunikācijas kanāliem (Facebook + Twitter un citi) līdz manīm nonākusi ziņa - Latvijas jaunie mākslinieki taisa lācīšus, ko kopā ar ziedot.lv un anothertravelguide.lv izsolīt, lai iegūtu naudu labdarībai. Lai arī tapuši pēc līdzīgas receptes, visi lācīši ir ar savu īpašu raksturu - kam vairāk maiguma un mežģīņu, kam skarbāks raksturs un torsu rotā slinkum-adatu raksts. Bet visi viņi radīti mākslinieku rokām un gaida savus īpašniekus, kas gatavi krīzes laikā šķirties no dažiem latiem par labu labdarībai. Ņemot vērā, ka man kabatā knapi 7,- Ls, bet sākumcena vienam lācītim ir 10,- Ls, kautrīgi nolienu malā un vēroju, kā mazaktīvā latviešu publika iesaistās vairāksolīšanas spēlītē.

Izsole iet gana gausi un vakara vadītājam nākas stipri vien piepūlēties, lai cenu uzsistu virs 20,- Ls (krīze tomēr)! Bet kopumā, Blaumaņa ielā 6 valda pozitīva gaisotne.. un plecu pie pleca ir gan sabiedrības krējums, gan vienkārši garāmgājēji, kurus visus vieno pozitīvas emocijas.
Tomēr vairāk par lācīšiem mani sajūsmināja pats veikals - askētiski iekārtotās telpās, uz teju miltu maisu izskata pakaramajiem/manekeniem izlikti dažādi apģērba gabali pārdošanai. Lielāko daļu rotā birka “recycled”, kas liek domāt, ka te sastopami apģērbi, kas kaut kādā veidā ir ieguvuši otro elpu. Līdzās šķietami ikdienišķiem vai nedaudz pār-ikdienišķi stilīgiem apģērbiem atrodu kaut ko patiesi ievērības cienīgu - kleitas, kas radītas no kopā sašūtām kaklasaitēm. Lai arī cena ir biedējoši augsta, lepni noraugos uz latviešu izdomu un priecājos, ka skaistās krāsu gammās kārtotas vecas kaklasaites ieguvušas otro dzīvi, pārtopot par fifīgām kleitām.

Un esot šajās telpās saproti, ka nevajag nedz eiroremontu apkārt, nedz liekulīgi smaidošas pārdevējas - lietas ir vienkāršākas, nekā mēs tās iztaisām, un pozitīvas emocijas cilvēkos var radīt gan lācīši, gan āboli no pašu dārza, gan vienkārši pozitīva gaisotne “nesamudrītās” telpās. Tas tad nu ir viens no iemesliem, kāpēc es mīlu krīzi - atpakaļ pie vienkāršā!
Tā turēt!

ps tiem, kas grib uzšūt paši savu lāci, skatīt šo: