Lai arī labdarības tēma ir tipiska pirms-Ziemassvētku laikam, beidzot esmu atradusi laiku un iespēju par to uzrakstīt, un ir jau janvāra beigas.. Tomēr tas lielā mērā ir pat labi, jo piederu tai cilvēku grupai, kas uzskata, ka laba darīšanai vajadzētu būt ikdienas praksei, nevis sirdsapziņas ķeksīša ievilkšanai reizi gadā.
Taču neskatoties uz saviem pozitīvajiem vārdiem, arī pati 2008.g. izdomāju iesaistīties tieši Ziemassvētku labdarības akcijā, kas rosināja pārdomas par to, ko vispār nozīmē labdarība un kādu formu tā ir ieguvusi mūsdienu pasaulē.
Vērojot dažādās ziedot.lv labdarības aktivitātes vai neskaitāmās naudas savākšanas kastītes publiskās vietās, rodas sajūta, ka labdarība ir kā kalns, kas ir atnācis pie Muhameda - iemet naudiņu, piezvani pa telefonu, kur tev neviens neko neatbild, vai vienkārši pārskaiti naudiņu no viena konta uz otru… un? Un ievelc ķeksīti, ka esi labs cilvēks, ka tu ziedo labdarībai! Protams, nav nekā slikta tajā, ka labdarība ir kļuvusi “ērta lietotājam”. Iespējams tādā veidā cilvēki, kas normālā gadījumā neatrastu iespēju kaut ko ziedot, to izdara. Tomēr pašas veiktās Ziemassvētku aktivitātes lika pārdomāt to, cik daudzi no mums būtu gatavi ziedot savu laiku, enerģiju, emocijas, zināšanas, lai kādam palīdzētu? Un cik bieži mums patīk dot tiem, kas ir kaut kur tālu no mums, nevis tiem, kas ir blakus un kam tiešām noderētu palīdzība? Arī es rudenī noziedoju naudiņu Gvatemalas bērniem, lai viņiem būtu ko ēst, tajā pašā laikā - būtu varējusi to naudu iedot kaimiņos dzīvojošam vecam cilvēkam, kam varbūt tieši pietrūkst daži lati, lai varētu nopirkt maizi un pienu… Labdarība kaut kādā mērā ir kļuvusi par pakalpojumu patērētāju pasaulē - tā neprasa piepūli un ir vienkārša, savukārt, pretī dod labu sajūtu un tīru sirdsapziņu. Nav slikti, vai ne?!
Akcijā, kurā biju iesaistījusies, lielākā vērtība, manuprāt, bija nevis savāktajām derīgajām mantām, bet gan tam laikam, ko mēs - vesels bars jauniešu - veltījām, lai apciemotu un iepriecinātu sociāli maznodrošinātas ģimenes pa visu Latviju. Tieši tas, ka aizbraucām un satikāmies klātienē ar šiem cilvēkiem, uzklausījām viņu problēmas un varbūt padarījām nedaudz gaišāku skumjo ikdienu, bija tas, kā dēļ varētu sist uz pleca un teikt, ka ir padarīts labs darbs… un tas nebūt nebija viegli - pēc trešās ģimenes apciemošanas, sēdēju mašīnā ar asarām acīs un likās, ka sirds pāršķelsies - tieši dēļ tās briesmīgās sajūtas, ka īstenībā nekā palīdzēt nevari, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir, un ka ne visiem ir dotas vienādas starta pozīcijas šajā pasaulē! Un tā vietā, lai justos gandarīta par labo Ziemassvētku darbu, jutos nenormāli iztukšota un bezpalīdzīga… Tomēr vienlaicīgi bija sajūta, ka tieši mūsu laiks un emocijas bija īstā dāvana šiem cilvēkiem, un ka tā ir tāda īsta, nepastarpināta un neatvieglota labdarība!
Šo visu rezumējot, gribētos teikt, ka ir daudz un dažādi veidi, kā darīt labu! Varbūt vairāk par lieku latu svarīgāka ir palīdzīga roka un iedrošinājums… Vai varbūt saruna un atbalsts… Un varbūt nemaz nav jāmeklē tik tālu pie svešiem cilvēkiem…
Vārdi un mūsu laiks nemaksā neko, bet tiem ir ļoti liela vērtība, tos pareizi pielietojot!
Uz šīs pozitīvās nots gribētos novēlēt, lai 2009.g. mums visiem ir pilns ar LABO visdažādākajās tā izpausmēs… 
