Domāju, jautājums – kas ir laime un kā tā rodas, aizņem daudzu jo daudzu cilvēku prātus. Interesantu versiju par laimes iedabu uzzināju psihologa Dena Gilberta (Dan Gilbert) runā TED.
Viņaprāt, laime nav kaut kāda netīšām dabīgi radusies sajūta, bet gan cilvēka sintezēta izjūta, kas principā palīdz adaptēties apstākļos, kad viss dzīvē nav iespējams (šī interpretācija gan jau ir mans gara darbs). Attiecīgi, ir pētījumi, kas liecina, ka cilvēks, kas laimējis milzīgu laimestu loterijā un cilvēks, kas kļuvis par invalīdu ratiņkrēslā, gada laikā spēj sasniegt vienādu laimes jeb „apmierinātības ar dzīvi” līmeni, kas nozīmē, ka latviešu izteicienam „katrs pats ir savas laimes kalējs” ir teju zinātnisks pamatojums. Tātad laime nav tik daudz atkarīga no tā, ko esam sasnieguši, ieguvuši, bet gan no tā, kā redzam savu dzīvi, pasauli ap sevi un savas iespējas.
Zemāk redzamais patiesi ir tā vērts, lai veltītu 20 minūtes sava dārgā laika:
Dan Gilbert asks, Why are we happy? Why aren’t we happy?
Bet, ja mēs paši radām laimi, gribētos jautāt – kāpēc mūsdienu pasaulē ir tik daudz nelaimīgu cilvēku, kāpēc ir tik daudz pašnāvību un kāpēc depresija ir izplatītākā psiholoģiskā saslimšana? Par to domājot, atcerējos filozofijas studiju laikā daudzreiz pārlasīto Žana Bodrijāra grāmatu „Consumer society”, kurā autors kritizēja patēriņa sistēmu kā tādu, kas sola laimi un apmierinātību, bet vienlaicīgi balstās tieši uz šīs laimes un apmierinātības neiespējamību. Laimīgs cilvēks nepatērē un neiekāro… Arī Dens Gilberts savā runā iesmējās par to, kā būtu, ja uz lielveikalu iepirkties būtu ieradušies dzenbudistu mūki - viņi taču ir laimīgi un apmierināti, attiecīgi neko nepirktu… Tātad zināmā mērā varētu teikt, ka apkārtējā vide, reklāmas, lielveikali un citas pie patēriņa sistēmas piederošās parādības rada cilvēkā nemitīgu spriedzi, kad gribas ķert, grābt, rīt, patērēt… un kad īsti nevar sasniegt gaidīto laimi, kam būtu jāiestājas, savā īpašumā iegūstot jaunāko auto, plazmas televizoru vai ko tamlīdzīgu.
Tomēr vienmēr ir jāuzmanās ar kaut kādas sistēmas vai ārēja faktora vainošanu cilvēka dzīves nepareizā ievirzīšanā, jo izvēle taču vienmēr ir mūsu! Arī izvēle – pirkt/nepirkt, iet veikalā vai nē, un arī izvēle – priecāties par kaut ko vai nepriecāties. Tad nu sev un citiem novēlēšu, spēt vairāk sintezēt laimi un priecāties par to, kas mums jau pieder!
