Kamēr aiz loga putina sniegs, izlēmu ielūkoties, kas jauns starptautisko īsfilmu “Future-shorts” pasaulē. Katru nedēļu viņu Youtube kanālā tiek augšuplādētas 2 jaunas īsfilmas, un tā nu sanāca, ka šoreiz jauno filmu sarakstā bija arī filma par krāmiem un krāšanu “Possessed”:
Lai arī šķietami nevainīga filma par nelaimīgiem cilvēkiem, tā izraisīja gammu dažādu emociju. Pirmkārt, jau izbrīnu par to, ka tā var dzīvot, kas, savukārt, mijās ar bailēm, vai mēs visi (tai skaitā arī es) īstenībā neesam tendēti uz krāšanu, vākšanu un dzīvošanu starp kaudzi nevajadzīgu krāmu. Iespējams savādās un mazliet nepatīkamās tirpas, kas skrēja pār kauliem skatoties filmu, radās no zemapziņā klejojošas domas, ka patiesībā filmā redzamie cilvēki ir tikai sakāpināts mūsu pašu atveidojums…
Kad pirms kāda brīža mainīju dzīvesvietu, pa ilgiem laikiem biju spiesta pārskatīt sev piederošo mantu krājumu un sapratu, ka “izdzīvošanas komplektu” īstenībā sastāda pat ļoti mazs lietu daudzums, un viss pārējais ir laika gaitā iekrājušās mantas, kuras varbūt ievajagas reizi gadā, bet lielākoties tas ir kaut kas tāds, no kā reizi pa reizei noslaucīt putekļus. Tomēr izmest visas šīs lietas arī bija kaut kā grūti - un tā nu arī uz jauno mitekli pārceļoja daudz kas tāds, kas pārvadājamo kasti tā arī līdz šim nav atstājis. Tomēr šai vēlmei pēc mantām vienmēr pretī ir stāvējusi gan tā saldā sajūta, kad ir izdevies uztaisīt mājās lielo revīziju un izmest pāris maisu nevajadzīgu lietu, gan arī prieks par dzīvokļiem, kuros cilvēki ir nesen ievākušies un ir gan tukšas sienas, gan daudz daudz brīvas telpas un gandrīz neviena krāma. Kas gan ir tas, kas neskatoties uz šīm sajūtām, liek vākt un krāt? Kas rada to labo sajūtu, kad atkal no veikala tiek atnests mājās kāds vairāk vai mazāk vajadzīgs krāms?
Atbilde, kā jau viss ģeniālais, droši vien ir gaužām vienkārša - krāšanas un vākšanas pamatā, manuprāt, ir nepieciešamība kompensēt kaut kā (mīlestības?) trūkumu un vēlme pēc drošības.
Piemēram, filmas pēdējais varonis sācis savu krāšanas māniju pēc mātes nāves, tādējādi ar mantām aizpildot to tukšumu, kas iemājojis sirdī, vienlaicīgi radot šķietami drošu vidi, kura ir kā ala, kā midzenis, kurā citiem nav vietas un kur viss ir pēc viņa noteikumiem, pat ja tas nozīmē gadiem netīrītas veļas mašīnas un kaudzi nevajadzīgu vecu lietu. Pieļauju, ka arī pārējiem filmas varoņiem krāšana radās kā sekas kādai negatīvai pieredzei un nepieciešamībai kompensēt kādu emociju un kaut vai vecāku mīlestības trūkumu, kā, piemēram, sievietei, kuras mātei bērnībā vairāk rūpēja sasistais ritenis (krāms), nevis meitas asiņojošie ceļi. Protams, mantu glabāšanai ir arī savs racionālais apsvērums, ja ņemam vērā kaut vai salīdzinoši neseno vēsturi, kad dažādas lietas gluži vienkārši nevarēja dabūt veikalā. Tomēr, no otras puses, mūsdienu pasaulē, kur lielāko daļu šādu mantu var nopirkt tad, kad konkrētā vajadzība ir radusies, krāšana tomēr vairs nešķiet racionāla.
Nekur tālu gan no filmā redzamajiem cilvēkiem šķiet nav arī lielākā daļa mūsdienu sabiedrības pārstāvju - cik bieži mums pašiem ir tā, ka kādu sliktu sajūtu vai stresu mēdzam remdēt, piemēram, ar jaunas mantas iegādi? Protams, gribētos domāt, ka lielākai daļai no mums nesagādā problēmas vai nu atteikties no šāda pirkuma vai pēc kāda laika krāmus izmest ārā, un nav kā filmas varonei no rīta piecos jāskrien vilkt kaut kas laukā no miskastes. Vismaz man šāda izmešana vienmēr ir radījusi īstu atvieglojuma un prieka sajūtu! Laikam tāpēc filmiņas iespaidā sakārtoju istabu un sajutos labi.
Bet lai nedaudz “noskalotu” krāmu filmas pēcgaršu un iepriecinātu sevi, iesaku noskatīties pozitīvu filmiņu par to, kā būtu, ja lietas spētu runāt:
