Jau kādu brīdi atpakaļ lielu sabiedrības interesi pēkšņi piesaistīja “flešmobi” (no angļu flash-mob - bet man to patīk latviskot kā zibenīgo mobilizācija).. teju visi mediji un pārsimts jaunieši bija saskrējuši stacijā, lai skatītos kā cilvēki ņems un sastings.. diemžēl gribēto efektu sabojāja ne tikai pārāk lielais cilvēku skaits stacijā (un es no sirds neapskaužu tos nabaga cilvēkus, kas centās paspēt uz vilcieniem tajā vakarā), bet arī klātesošo gandrīz neesošā izpratne par pasākumu, kurā tie ir iesaistījušies..
Nepretendēju uz flešmobu vēstures un nozīmes pārzināšanu, tomēr, cik zinu, šī pasākuma pamats lielā mērā ir pozitīvs un nevardarbīgs protests pret pastāvošo lietu kārtību, kas liek gan tā dalībniekiem, gan nejaušiem vērotājiem uz mirkli apstāties un padomāt par to, ka dzīve tomēr nav tikai tās sliedītes vai tas vāveres ritenis, kurā sanācis iestigt. Flešmoba mēršis ir nejauši uzzibsnīt, pārsteigt garāmgājējus un tikpat zibenīgi izgaist.. Protams, tas ir arī sava veida “socializācijas” veids, kas ļauj satikties līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un tāpat arī veids, kā pavadīt laiku. Tomēr diemžēl Latvijā vismaz uz kādu laiku šis jēdziens ir nopietni “sasmērējies” un lielai daļai cilvēku asociējas ar jauniešu ākstīšanos, pilnībā pazaudējot tam pamatā esošo filozofisko jēgu. Piemēram, pavērojot Ņujorkā bāzētās apvienības “Improv Everywhere” darbību, kuru kontā, starp citu, ir arī slavenā sastingšana Ņujorkas stacijā, kas kalpoja par iedvesmu Rīgas flešmobam, un “slow-motion” gājiens mājas preču veikalā, var saprast to lielo atšķirību starp flešmobu izpratni pasaulē un parodiju, kas pašlaik iznākusi Latvijā. Manuprāt, īpaši pozitīvi atzīmējami tie projekti, kas vērsti uz kāda “labuma” radīšanu, piemēram, “best game ever” vai “best gig ever“. Improv Everywhere flešmoberi jeb “aģenti” izvēlas kādu mazpazīstamu grupu vai teiksim bērnu beisbola komandu un noorganizē viņiem attiecīgi labāko koncertu vai spēli mūžā. Pašiem jautri un pārējiem - prieks!
Citi viņu organizētie flešmobi jau robežojas ar ielu aktiermākslas paraugstundām, piemēram, Mobius vai Food court musical. Tos skatoties tiešām gribot negribot nākas pasmaidīt un padomāt, ka pasaulē tomēr ir tik daudz labā, interesantā, smieklīgā.. un ka mēs pārāk daudz pazaudējam sevi ikdienas burzmā un steigā..
Tad nu gribētos novēlēt Latvijas flešmoberiem tomēr iedziļināties lietas būtībā un uztaisīt vismaz kādu flešmobu, kurā būtu klātesoša arī to filozofija, nevis tikai tusiņš no sērijas “a davai izskriesim cauri Vecrīgai ar avīzi rokās”..//Te gan jāsaka, ka pēdējais komentārs attiecas uz lielo masu jauniešu, kas, piemēram, organizējas draugiem.lv un flešmobu tiešām uztver par jaunu tusiņa formātu, nevis uz tiem flešmoberiem, kas jau pirms pāris gadiem noorganizēja diezgan kvalitatīvu dejošanu pie Cirka un pieļauju, ka ir saorganizējuši vēl daudz ko pēc tam..
