„Viena no mūsu kultūras redzamākajām pazīmēm ir tā, ka ir tik daudz bulšita. Visi to zina. Visi tajā piedalās”
/Harijs Frankfurts/
15. maijā portālā Delfi bija lasāms Agneses Krivades „Rīgas laikā” publicētais raksts par „bulšitu” jeb „tuftu”, kā to „latviskojusi” raksta autore. Izrādās, ka viņas ierosmes avots ir prominenta filozofijas profesora grāmata, kura veltīta bulšita problemātikai – Harijs Frankfurts „Par bulšitu” (On Bullshit).
Iepazīstoties ar rakstu radās vairākas pārdomas, tai skaitā jautājums, kāpēc filozofijas profesoram būtu jāraksta grāmata par bulšitu? Atbilde šķiet rodama tajā, ka bulšits ir tikai viens no vārdiem, ar kura palīdzību raksturot mūsdienu cilvēka situāciju. Citi autori izvēlējušies mazāk skandalozu apzīmējumu tam, kas notiek mums apkārt, tomēr netrūkst arī citu pārspriedumu par to „sviestu” jeb „tuftu”, kas valda informācijas vidē ap mums. Labs piemērs tam ir Bodrijāra uzskati par simulāciju, kas diezgan precīzi sasaucas ar Frankfurta bulšita izpratni. Arī literatūras jomā atrodamas līdzīgas tendences, kuru starpā minama, piemēram, Viktora Peļēvina grāmata „Generation Pī” vai Frederika Beigbedera „14,99”. Abi pēdējie autori gan nerunā par bulšitu, bet kolorīti raksturo lielāko bulšita radīšanas mašinēriju – reklāmas industriju. Šķiet arī Džordža Orvela darbā „1984” lietotais jēdziens „dubultruna” būtu labs piemērs alternatīvam bulšita traktējumam.
