subjektīvs

Esmu sev devusi solījumu par darbu tā pa tiešo nerakstīt, bet šoreiz likās ka varētu gan…

Tad nu tā dārgie - izskatās, ka neesmu vienīgā, kam prāts nesas uz sniega dullībām - kamēr ķimerējos ar sniega nešanu vannā un sniega vīrieša izgatavošanu, LMA studenti, no kuriem daļu jau paspēju iepazīt Design Lab seminārā, teju diennakti strādājuši pie tā, lai izgatavotu sniega busu.

Šeit var aplūkot gan bildes no tapšanas, gan arī to, kāds tad zaļš brīnums pašlaik ir apskatāms Esplanādē pie Raiņa kājām un būs tur vēl kādu laiciņu, ja pavasara saules zobs nebūs pārāk ass.
Bet ja manas izklaides bija tīrs fun, tad šis buss ir tapis par godu tam, ka pēc kāda mēneša būs iespēja pa tuvējām ārzemēm ceļot ar tādu kā Ryanair autobusa versiju - Simple Express. Piemēram, ja ceļā uz Lietuvu nav nepieciešamība ērti izsēsties Lux Express busā, kur ir pieejams pat wifi un kafija, tad varēs izvēlēties lēto variantu.

Par cenām man pieejamais info ir šāds:
Pirmos divus mēnešus pasažieriem no Latvijas tiks nodrošinātas iepazīšanās cenas – par 6 EUR no Rīgas varēs doties uz Kauņu, savukārt par 14 EUR – uz Varšavu. Sākot ar 15. jūniju, biļete uz Kauņu maksās 8 EUR, izņemot piektdienas un svētdienas, kad to varēs iegādāties par 11 EUR. Savukārt biļete uz Varšavu pēc iepazīšanās cenu beigām maksās 23 EUR, izņemot piektdienas un svētdienas, kad to varēs iegādāties par 28 EUR.

Ņemot vērā, ka Varšava ir patiesi iekarojusi manu sirdi, ko var spries arī pēc rudenī rakstītā, patiešām priecājos, ka uz turieni varēs tikt pa lēto, jo diemžēl dārgie busi un lidmašīnas šo galamērķi līdz šim pilnībā izsvītroja no maniem ceļojumu plāniem.
Un vēl ceru, ka Kauņai un Varšavai pavisam drīz pievienosies gan Tallina un Tartu, gan Viļņa un varbūt vēl kāda tuvāka un tālāka pilsēta.
Tā lūk!

Kā nu sanācis, kā ne - pa ilgiem laikiem ko esmu iepostojusi nevis savā, bet citā blogā - DesignBlog.lv. Šoreiz nedaudz par to, kur pavadīju šīs nedēļas pirmdienu un otrdienu, gan strādājot, gan arī gūstot daudz iedvesmas, prieka un jaunas informācijas.

Electrolux Latvija un LMA 22. un 23. februārī rīkoja radošo darbnīcu “Dizaina fikcijas 2010″. Bieži tā negadās, ka darbu tiešām var apvienot ar patīkamo, bet pēdējās divas dienas, kopā ar Mākslas akadēmijas studentiem rosoties pa radošo darbnīcu, tā ir sanācis.
Divu dienu garumā LMA funkcionālā dizaina katedra bija pārvērtusies par īstu skudru pūzni, kur pa gaisu gāja šķēres, līme, fotogrāfijas, krāsaini žurnāli un, pats galvenais, idejas. Nīderlandiešu jauno dizaineru Frukjes Slēsvikas un Jonasa Pieta vadībā 2., 3. un 5. kursa studenti radīja fiktīvas mājsaimniecības un projicēja to vajadzības 2050. gadā.

Lasiet vairāk DesignBlog.lv
Un kāda kaudzīte bilžu iekš Flickr

Hmm, pēdējā laikā šķiet, ka subjektīvs, kas bija iecerēts kā ļoti filozofisks blogs, sāk pārvērsties par ceļojumu stāstu un filcēta zoo izrādīšanās vietu. Bet nu ko darīt, ja kaut kā rakstās tieši par to, nevis dziļākām vai ne tik dziļām tēmām par lietu būtību.

Šoreiz par Berlīni - tiesa, ceļojums bija jau vairāk nekā pusgadu atpakaļ un darba darīšanās (braucu uz konferenci par radošajām industrijām), bet kaut kas vēl atmiņā ir aizķēries un dažas bildes ar garāmejot sanākušas. Nodomāju, nu kāpēc nepadalīties?!

P.s. aizņemšos ideju no Elīnas un Agneses un angliskos tekstus rakstīšu uzreiz pēc bildēm.

***
Be Berlin

It seems that lately blog “subjektivs” that was intended as something quite philosophical is turning into travel notes and needle felted animal show-off. But, ok, I’m just a human, and what can I do, if those are the themes that come to my mind daily. This time - a short review of my trip to Berlin. Must admit, that it took place more than half a year ago, so just some flash-backs accompanied by photos. But why not?

Btw taking Elīnas and Agneses blogs as an example - ENG texts coming also after the photos - Enjoy!
***

Tā bija maija pēdējā diena - nedaudz apmācies, bet silts, un man bija jāpastrādā, kamēr citi kolēģi piedalījās konferencē. Savu ideālo darba vietu atradu ārā - laptops, kafijas tase un svaigs gaiss. Kaut biežāk varētu šādi nomainīt darba vietu, jo tas patiesi palīdz radošam domas lidojumam. Lai gan saule, kas spīd monitorā, var būt arī ļoti uzmanību novērsošs pasākums.

Last day of May, a bit of overcast, but warm, and a realization that I have to work a little bit, while other colleagues are enjoying a conference indoors. And why not take my laptop, a cup of white coffee and sit outside by the canal? I wish that kind of ideal working places could be found more often in daily work routine, coz that really makes your thoughts fly.

Skats teju no manas viesnīcas istabiņas loga - Aleksanderplatz un Berlīnes simbols - TV tornis. Labā ziņa ir tāda, ka brīžos, kad mēģināju nomaldīties, diez ko neizdevās, jo atlika vien palūkoties, kur ir tornis, un viesnīca jau bija klāt.
Savukārt, aiz torņa velkas lielie negaisa mākoņi. Un to sagaidīt man sanāca gana smieklīgi - nācu no pēdējās darba tikšanās - mugurā skaista zolīda kleitiņa, kājās augstpapēžu kurpes, rokās laptops. Pirms negaisa viss gaiss tāds spiedīgs un smags, kājām jau uzberztas tulznas.. Un te nu es biju - pašā Berlīnes vidū - vienā rokā laptops, otrā - nu ja, kurpes, un basām kājām gāju uz viesnīcu - kad tiku līdz laukumam, klāt bija arī lietus. Bet garāmgājēju pozitīvie smaidi tikai papleta arī manējo platāku, un lietus lāses likās siltas un vasarīgas.

And here is the view I could basically see from my hotel room - Aleksanderplatz with the TV tower - symbol of Berlin. Good news - it was almost impossible to get lost - look for the tower and just walk.
Behind the tower - thunderstorm.. and it was so funny - it was the last day of my work event, so I was still wearing quite formal dress, high heals, having my laptop with me. The thunderstorm was coming and the air just felt so heavy and damp, my feet aching from the shoes.. and there I was - in the middle of Berlin, having a laptop in one hand, and - oh, yes - my shoes in the other one, and bare-footed walking to the hotel. Smiles from the passers by and warm raindrops just added some spice to the situation that I absolutely enjoyed.

Nākamajā rītā - brīvais laiks, devos laiskā un nedaudz bezmērķīgā pastaigā pa mazām ieliņām, labi zinot, ka monumentālās ēkas un lielveikali mani īsti neinteresē. Pirmajam uzdūros sarkanam beņķim / puķu podam. Viss ģeniālais ir vienkāršs, nodomāja puķu mīle Zane un pie reizes ielūkojās arī telpā, kas bija aiz loga.

On the next day I had some free time and, knowing that shopping malls and tourism objects are not for me, devoted my time for lazy strolls through some small streets. And there it was - a bench and a flower pot 2-in-1. Ha, all genius things are simple, though flower-lover Zane and looked also inside.

Sev par lielu pārsteigumu netīšām biju atradusi telpu, kur var iepazīties ar Berlīnes pašreklāmas kampaņu “Sei Berlin” - pilna telpa ar cilvēku radītiem tekstiem, kas 2 vārdos ir Berlīne viņiem. Bildē redzamas arī varen radošas lampas, kas gatavotas no papīra tūtām, un kārtīgi iezūmojot arī tur var redzēt dažus saukļus no kampaņas.

Lucky enough, I had accidentally found the exhibition place for the advertising campaign “Sei Berlin” - a room full of statements by Berlin citizens in 2 words what the city is all about for them. In the photo above you can see that even the lighting system was quite creative - lamps made out of paper bags also having some of the campaign slogans on them.

Daļa no Berlīnes dažādības un krāsainības arī šajā mazas šķērsielas foto - no lielās ielas to šķīra tikai vārtrūme, bet pēc pāris soļiem - cita pasaule.

A part of Berlin’s diversity can be seen also in this picture of a small side streat - only few steps dividing it from the large street, but already a different world.

Pat drēbes māk runāt Berlīnē! Esmu atradusi jaunu top veikalu - COS, kur var ne tikai nopirkt kvalitatīvas drēbes ar interesantiem griezumiem, bet kur izmantots ļoti vienkāršs, bet radošs veids, kā komunicēt ar pircējiem (atvainojiet, profesionālais idiotisms). “Mēs nepiedalamies izpārdošanā, jo tikko ieradāmies” - jauks veids, kā pateikt, ka uz jaunās kolekcijas apģērbiem atlaides neattiecas.

Even clothes can speak in Berlin! I found a store COS that I quite liked not only because of the quality stylish clothing available, but also for their simple, but creative way of communcation with customers. “Sorry we’re not on sale, coz we just arrived” to my mind is really a nice way to put that new collection is not as cheap as the rest of stuff.

Šis veikals ar savu mirguļojošo fasādi manu uzmanību piesaistīja jau brauciena pirmajā dienā, ieraudzīts caur autobusa logu - liela bija mana laime, to nejauši atrodot arī dzīvajā. Sveiciens “Pērlei”!

And here’s another store that attracted my attention already on the first day when I saw it through a bus window - was really happy to find it again. It’s facade reminds a bit of “Perle” store / bar in Riga.

Daļa no mana darba brauciena bija arī radošā ekskursija pa Berlīni, kur tikām iekšā arī vienas dizaineres darbnīcā / salonā. Fotogrāfijā redzams viņas dizainētais gaismas ķermenis ar ļoti skaistu nosaukumu “Guardian of light” jeb gaismas sargātājs - lampa ieslēdzas, atverot tās stūrīti, bet izslēdzas - aizverot. Ja kādreiz nezināt, ko man uzdāvināt - lūdzu, šos jaukumus var arī par bargām naudiņām iepirkt.

Part of my work was also having creative city tours in Berlin, and we were lucky to see the working place of one designer. In the picture - light object designed by her and with a beautiful name “Guardian of light”. And it literally is so - the lamp switches on if you open the lampshade, and switches off once you close it with the corner. If ever in doubt what to give me as a present - these lamps are for sale.

Galu galā - šādi es uz kādu brīdi atvadījos no Berlīnes - glāze rīzlinga vīna un gardum garda risotto gaidās.
And last, but not least - this is how I said bye to Berlin (hopefully not for too long) - with a glass of Riesling wine and in beautiful surroundings waiting for my delicious risotto.

Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, kas Berlīne ir man - šī laikam būtu mana īsā atbilde:
And if I had to give an answer on what’s Berlin for me - this could be the answer:
Be creative
Be diverse
Be Berlin!

Pirmajā rakstā par filcētajiem zvēruļiem jau rakstīju, ka nekādi nebija sanācis tikt uz Tasty telpas workshopiem, kur var apgūt filca lāču pagatavošanu.
Tad nu padevīgi ziņoju, ka workshopu esmu apmeklējusi!
Tā laikā tapa, lūk, šāds čeburaška ar jāņogu acīm un mazu jauku nabiņu.

Tomēr pārliecinājos, ka uzsāktais ceļš psihodēlisko mērkaķu virzienā tomēr drīzāk ir manējais!

Līdzās jaunajām zināšanām par to, kā lāčiem taisīt kustīgas rokas kājas, kādā mirklī nogrimu pārdomās par to, kādi cilvēki un kāpēc apmeklē šādus pasākumus.
Pirmkārt, jau ar lieliem izņēmumiem runājam par dāmām. Esot gan uz workshop bijis arī puisis, kas sataisījis zvēru ar sarkanu krustu uz vēdera.
Otrkārt, šķiet, ka ļoti daudz ir vai nu jaunas mammas, vai kā es - kārtīgi ofisa darboņi, kam vienkārši vajag vietu, kur aiziet “pasocializēties” brīvajā laikā un radoši darbīgi pavadīt vakaru.
Treškārt, kā teica viena šodienas pasākuma apmeklētāja, “vienam pelēkajam mētelim vajadzēja brošu” - nu jā, ja vari par ~8 Ls iemācīties kaut ko darīt pats, kāpēc gandrīz tādu summu atstāt par gatavu darinājumu.
Bet man pašai šķiet, ka piederu pie vēl vienas citas kategorijas - tiem, kas pārāk ir pieraduši ikdienā radīt netaustāmas lietas (idejas, tekstus, sarunas), un kas meklē iespēju kaut ko beidzot beidzot radīt ar savām pie datora klaviatūras pieradušajām rociņām.
Ok, atzīšos - mani vadīja arī ziņkārība, ko Aija dara savādāk nekā es, taisot lāčus. Un tiem, kas vēlas apgūt lāču mākslu vai slapjo filcēšanu, viennozīmīgi varu ieteikt apmeklēt viņas vadītās nodarbības.

***
TASTY CHEBURASHKA

In my first post about felted animals, I already wrote that never managed to go to creative space Tasty workshops on needle felting. Today I did it and above you can see the result - a bear that more resembles a soviet time character Cheburashka with big red eyes and a cute bellybutton. However, the workshop made me sure that my direction of psychedelic space monkeys is more mine!

Anyways, being there, I started wondering - what kind of people are attending such workshops.
Firstly, we’re talking about women, although there has been a guy that also came to a needle felting event.
Secondly, it seems that most of them are either young mothers or office-animals like me that just want to get out and socialize a bit doing something with their hands.
Ok, thirdly, there could be a group of people that really just want to make a nice brooch, for example one lady today said - oh, I have this gray coat that needs some decoration.
And I myself would consider to be belonging to a group that is so used to create very intangible things, that this kind of event is a possibility to do something with our hands that are more adapted to keyboard than crafts.
Ok, ok - and I confess, it was also a bit of espionage - I wanted to see what Aija - the teacher - does differently. But if thinking of also acquiring needle felting skills - make sure you visit her workshop - was cool!

Lāču popularitāte ir nedaudz izsitusi no ierindas manu uzsākto iepazīstināšanas ciklu ar citiem zvēriem - tad nu lūk, viņu vēl ir padaudz. Piemēram, šis mazais, ragainais brīnums - gotiņa.

Gotiņa patiesībā ir leģendāra, jo tieši ar viņu vai pareizāk viņas saimnieces Līgas milzīgu entuziasmu un atbalstu vispār sāka tapt ne-lāču zvēru sērija. Viss notika ļoti vienkārši - skatoties, kā top lāči, Līga jokodamās teica - uztaisi man gotiņu. Mana atbilde bija gana vienkārša - ja viņa var atrast pareizās krāsas vilnu, tad - no problem. Nākamajā dienā mani mājās jau sagaidīja 3 vilnas paciņas - baltā, melnā un rozā krāsā, un dažas pērlītes - atkāpšanās ceļa nebija. Gotiņas rozā puncis, smieklīgais purns un vispār mīlīgā būtība radīja jaunu lavīnas efektu un tapa - k-ruksīts, pantēra, zaķīts un daži citi vēl neiepazīstināti zvēri. No tā, savukārt, attīstījās vesela joku lavīna, jo atlika sarunā pieminēt kādu zvēru, un uz mani jau vērsās daži acu pāri ar norādi - o, šito ar varētu uzfilcēt.

Gotiņa pašlaik ir ļoti labā filc-zvēru sabiedrībā un gaida mājās saimnieci, kas uz kādu brīdi ir devusies projām no Latvijas.

***
Liga’s cow

I’ve gotten so carried away writing about bears that have missed out on updating info on other animals. For example - Liga’s cow.
This animal in fact is legendary, because it was the starting point for all non-bear animals I made. As usually, it began simply - looking at how I made some first bears, Liga asked if I could make a cow for her. My answer was - if you can get the right coloured wool - no problem. Next day coming home I found 3 batches of wool and some pearls on the table, which meant I had no u-turn and had to get started. Seeing the cute pink belly, funny nose and generally cool nature of the little cow, I started making all sorts of animals like piglet, panther, bunny and others. After that my friends and family even started making fun of me - whenever somebody mentioned an animal in conversation - somebody would tell me - oh, zane, you should felt it.

Liga’s cow is spending her days in a good company with some other animals and waiting for her owner to come back to Latvia soon.

Tikpat labi šo bloga ierakstu varētu saukt - kā es pa Briseli maldījos.
Atšķirībā no Varšavas, kur man bija lieliski vietējie pavadoņi, Briselē uzkavējos darba darīšanās un tik īsu laiku, ka negribējās traucēt nevienu tur mītošo paziņu. Nogurusi pēc garas darba dienas, devos galvas vēdināšanas pastaigā. Kopš tūrisma gida laikiem manī ir tāda nevaldāma vēlme, esot svešā pilsētā, vismaz uz brīdi ļauties klaiņojumiem un diezgan apzināti pamaldīties. Protams, tas notiek kaut kādā saprātīgā rādiusā un vēlams ne ļoti melnās nakts stundās, bet jebkurā gadījumā - šim kārdinājumam ļāvos arī šoreiz.

Sākās viss gana vienkārši - viesnīcā savācu kaut kādu apšaubāmas kvalitātes melnbaltu karti, paprasīju, lai ieķeksē, kur ir viesnīca un kur aptuveni centrs ar gotisko vecpilsētu.. un devos! Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Briselē jau vienreiz biju bijusi, tā ka šur tur pārņēma de ja vue sajūta, bet par lielu pilsētas pazinēju ar nevarētu sevi uzskatīt.
Pirmās mani sagaidīja lūk šādas kolorītas kastes - puķu podi.

Biju nonākusi pie kaut kādas ļoti monumentālas ēkas, kas bija teju visa kvartāla garumā un izskatījās pēc kādas finanšu iestādes. Iela tukša un vientuļa. Bet mazu gabaliņu tālāk - pirmais objekts no pagātnes - katedrāle.
Un kur bijuši kur ne, tieši man pienākot klāt, tās torņos sāk skanēt zvani. Savai muzikālajai dzirdei gan pārāk neuzticos, bet izklausījās pēc improvizētas ES himnas.

Sirdī ielīst prieks un līksme - te esmu bijusi un šo rajonu pazīstu, tātad tuvumā ir jābūt skaistajam, gotiskajam centrālajam laukumam, kuru iepriekšējā reizē paveicās redzēt laikā, kad tur ir milzu ziedu paklājs.

Šoreiz gan bruģis mirdz vakara gaismās un nedaudz mitrais, ne pārāk mīlīgais laiks liek cilvēkiem tuntuļoties un lūkoties pēc kādas cozy kafejnīcas vai krodziņa. Tikai daži melnīgsnēji jaunieši bļaustās un pašā laukuma vidū bučojas tūristu pārītis..
Apmetu nelielu riksi ap skaistajām galerijām jeb slēgtajām ieliņām ar kārdinošiem šokolādes veikaliņiem, kas diemžēl jau ap šo diennakts laiku ir ciet, un tad ienirstu dažās siltajās un krāsu un dzīvības pielietajās ēdam-ielās. Krodziņš pie krodziņa, viens iekšā rāvējs blakus otram - sauc bella bella un aicina iekšā, uz tāda kā galda gozējas jūras veltes, bet vispārsteidzošākais ir tas, ka daži cilvēki pat ziemā sēž ārā, jo pie ēstuvēm ierīkoti tādi kā nfra-sarkanie sildītāji.

Manas domas gan atgriežas pie centrālā laukuma, turp netīšām aiznes arī kājas un ļaujos īstam tūrista priekam - paēst vakariņas centrālā laukuma krodziņā. Neesmu vienīgā - pie blakus galdiņa ir slāvu tautības kompaška, kas aktīvi garšo dažādos beļģu aliņus no apaļīgām zemām glāzēm, gabaliņu nostāk divas dāmas aktīvi sarunājas spāņu valodā, bet kaut kur dziļāk telpā dzirdama arī angļu valoda. Tā kā svešās sarunās klausīties nav pieklājīgi, godam tiesāju savas vakariņas, paralēli palasot grāmatu “Best of Belgium” un priecājoties par viņu veikumu modes un zinātnes jomās.
Un tad nāk “viņš” - nē, ne sapņu vīrietis, bet gan lielisks deserts kā kronis lieliskam vakaram - plānās pankūkas, pūdercukurs, putukrējums, saldējums un tam visam pa vidu (burtiski) - svaigas zemenes! Klāt vēl mazs espresso, ko esmu iemācījusies dzert, pateicoties saviem Milānas draugiem, un aidā!

Pie vakariņām iedzertais vīns un negulētā nakts liek sevi manīt - miegs zem siltas sedziņas liekas vienkārši lieliska doma. Bet kas tev deva - šoreiz ar diezgan stingru apņēmību doties viesnīcas virzienā, aizmaldos kaut kur galīgi nepareizi. BET - sev par lielu pārsteigumu, apstājos tieši pie veikala, ko esmu noskatījusi “Best of Belgium” grāmatā tikko un pie sevis nodomājusi, ka šo derētu atrast. Un sakiet vēl, ka teicienam “be careful what you wish for” nav taisnība!

Bet runājot par kontrastiem - te nu tie arī bija. Vakars - pilns zeltainas gaismas, rīts - pelēkā dūmakā tīts. Vecpilsēta ar saviem izcakinātajiem gotikas elementiem, un mana viesnīcas istabiņa - ar skatu uz pamestu, milzonīgu, industriālas iedabas ēku.

Skaists laukums ar pieminekli, kur mūžīgā uguns silda milzīgas akmens lauvas un tam blakus nesaprotami iežogots laukums ar manu slepeno eju (spriežot pēc atkritumu daudzuma, peļķēm un grafiti, reti kad šīs trepes pieredz augstpapēžu kurpīšu klaudzoņu un tūristu soļus).

Romantiskas, gadsimtiem vecas ēkas, un vienkāršas pelēkas ieliņas ar raibiem grafiti un rudenīgu nostaļģiju gaisā.

Un kad arī nākamajā rītā mēģināju nomaldīties un pat nokavēju check-out laiku (apkopēja jau bija paspējusi sākt tīrīt manu istabiņu, kur vēl mani gaidīja gan laptops, gan pussakārtota soma), ceļu uz manu slepeno eju parādīja lūk šis dīvainais radījums:

Kad atviegloti uzelpoju jau sēžot vilcienā uz lidostu, priekā, ka tomēr staciju esmu atradusi, neskatoties uz savu spītīgo nevēlēšanos skatīties kartē, saprotu, ka arī pati esmu bijusi viens liels kontrasts.. ne velti viens no krodziņu iekšā rāvējiem pēc bella, bella pamanījas kaut ko pateikt par “ak, mans dievs, kādas krāsas” - cik nu manas neesošās franču valodas zināšanas ļauj nojaust.

Piekombinējiet šo klāt koši zaļam mētelim un spriediet paši!

***
HOW I GOT LOST IN BRUSSELS

I’m not gonna translate it all, but some insights on how I enjoyed Brussels and got lost - that all in 1 evening and 1 morning.
Since my work as a tourist guide some years ago I have a tendency to let myself get lost a lil bit in foreign cities. Ok, in reasonable distance and not at super dark hours of night, but still. That is something I intended to do also after a tough day at work.
Took a map from hotel, asked to mark the location of hotel and the direction to the old town and just got going. I had been in Brussels already once, but it was some time ago and I just accidentally had some de ja vue’s, but can’t pretend that I knew the city.

First surprise was a funny, glowing boxes for plants. Then the road led to the cathedral - that was the first tourist object that I recognized as seen before. And as if greeting me - right at the moment I approached, the cathedral bells went off and sang a melody that reminded of EU anthem. Further on I already new what to expect - the central square that I had seen with a flower decorations. This time it was a lot different - glowing in the dark and making you admire it for a lil bit and rush to a cozy cafe or a bar near by. That is also what I did after a quick stroll through galleries with chocolate stores and “eating-streets” with lots of restaurants.

Although it’s not typical of me, allowed myself to fall for a very touristic activity and had my dinner at a bar in central square. Apparently, I wasn’t the only one - hearing Russian, Spanish and English languages around. But since it’s not polite to listen to other people’s conversations, I switched my attention to dinner and a book “Best of Belgium”. And there it was - no, not the ideal man, but a dessert - pancakes, powder sugar, whipped cream, ice-cream and above all - fresh strawberries.
Having that and some wine in my stomach, I had only one thought in mind - back to hotel and SLEEP (especially coz I missed one nights sleep on my way to Brussels).

But.. life has it’s own idea of putting things - now I got lost for real. Not too badly, and in fact, funny enough - I accidentally found a store that just half an hour before was admiring in the book “Best of Belgium” having a thought in my mind - oh I should find this one. And who says that “be careful what you wish for” is not true..
Anyways - I was lucky enough to find my way back to hotel even without a map and could finally get some sleep.

Next morning brought gray and foggy weather and realization that there are so many contrasts in Brussels:
Fragile, gothic, historic buildings opposed to massive, industrial houses; small romantic streets opposed to regular ones with old buildings, empty squares and graffitis. Beautiful monuments next to strange semi-industrial areas and my secret passage with stairs (taking into account garbage, puddles and generally unfriendly environment, I suppose it’s not a shortcut many tourists on high-heals make).
After I tried to get lost one more time also in the next morning - a weird, large-scale cartoon creature “showed” me the way.
And already sitting in train to airport, I realized that next to the city, also I myself have been a real contrast - imagine those red gloves, blue handbag mixed with a green coat?! crazy!

Šodien laikam būs visproduktīvākā blog-rakstīšanas diena vēsturē - lūk, iedvesma nākamajam ierakstam atnāca pati no sevis. Un tā kā nākamo nedēļu būšu vairāk prom no datora, nekā gribētos, kaļu dzelzi, kamēr karsta..

Kā ietvītojis @MarisRelins “šitie lacīši iespējams drīz pārņems pasauli! RT @zancy_: Lācis Ņujorkā? http://www.subjektivs.lv/”
Lai arī tā nebija ne stratēģija, ne mērķtiecīga darbība, tiešām sanāk, ka filcētie zvēruļi jau sāk dzīvot savas dzīves dažādās pasaules malās. Viens Ņujorkā, viens Bratislavā, vēl daži topošie, kam arī paredzēta dzīve ārzemēs.
Un stāsts nav pat tik daudz par pasauli, bet gan par to kā nejaušība, ti, zvēru dāvināšana saviem draugiem Ziemassvētku dāvanās, var kļūt par lielisku marketinga stratēģiju - ik pa laikam saņemu jautājumus, vai tādus brīnumus var arī pasūtīt un iegādāties. Pagaidām gan tas tiešām ir hobijs ar mērķi radīt prieku sev mīļiem cilvēkiem, bet kas to lai zina.. Tikmēr varu ieteikt Emīlijas smukos lāčus, ko var iegādāt Etsy. Vai arī pašiem apmeklēt lāču filcēšanas workshop Tasty, ko vada foršā pasniedzēja Aija - tuvākais jau 28.janvārī.

Piedevām izrādās, ka vienkārši rosīšanās par un ap šiem zvēruļiem var būt “lipīga” - lūk, piemēram, Līgu arī izdevās aplipināt un tā tapa pirmais zvēriņš, pie kā tiku es - melnbalts ziemeļbriedis, kas dzīvo uz datora ekrāna maliņas.
Vairāk par Līgas iespaidiem - viņas bloga ierakstā.
Bet mazs ieskats arī šeit:
“Insomnia + Contagious addiction
By Liga

What do you do in between such festivities as Christmas and New Year celebration?
Wrong!
After you have got tired of consuming gingerbread cookies and having wine you take a bag of fluffy stuff, a long and extra sharp needle and… yes, start punching.”

***
BEARS AND OTHER ANIMALS CONQUERING THE WORLD?

After a retweet on Twitter by @MarisRelins saying “these bears will soon conquer the world”, the next topic for blog came itself. It turns out that giving these needle felted animals as X-mas presents to my friends in Latvia and abroad has turned out to be a good unintended marketing strategy. I’ve already received few requests.. And although at the moment I’m only making them for my own joy and give away as presents, who knows.. Meanwhile - you can check out and buy Emilija’s fantastic bears on Etsy.
And who would have thought that felting can be so contagious? Liga has uploaded her story on marketinggarden blog - how she got the addiction and created a cute reindeer. Check it out, it’s in ENG!

Un šeit ir viņš, the one, the only k-ruksīts. Divarpusgadīgā Madara, mana brāļa meitiņa, uz jautājumu, kā runā ruksīši, savā skanīgajā balsī vienmēr entuziastiski saka k-rrrrruk, k-rrrruk. Tieši tāpēc dzīvespriecīgais un rozīgais cūkas bērnelis no filcētas vilnas ir ticis pie šāda vārda - k-ruksīts.

K-ruksītim ir ļoti paveicies ar saimnieci Ivetiņu, kas viņu ne tikai mīļi tur saujā, jo viņš ir vienkārši ideālā izmērā šai aktivitātei, bet ir jau uzradījusi viņam filca draudzeni - gotiņu. Jebkurā gadījumā - garlaicīgi viņam nav. Viņš pat ir eksponējies web kameras priekšā un runājies ar tālās zemēs mītošiem cilvēkiem.

Un gandrīz kā ļoti attāla abstrakta radiniece k-ruksītim tapusi mana pirmā broša / matu gumija Tasty telpas brošu darbnīcā.

Skarbā romantika rozā nokrāsās!

***
THE ONE AND ONLY - PIGLET

This tiny pink, needle felted creature has gotten his name K-ruksīts from my 2 and a half year old niece, but has found a fantastic owner - Iveta that holds him tightly in her hands and allows to show off in front of webcam. Recently he has acquired also a needle felted friend - cow and spending his days in good company.

And very abstract relative to the Piglet is a brooch / hair accessory I made also from wool at the workshop at Creative space Tasty.